Ligita Zvaigznekalne, Druvienās vecās skolas – muzeja vadītāja: – Šobrīd mani uztrauc viss, piemēram, pieņemtā novadu reforma. Esmu pārdzīvojusi laiku, kad nomales pievienoja centram. Nevienas reformas nav labas, ja to rezultātā cieš cilvēki. Satrauc ekonomiskā situācija, tāpat kā ikvienu cilvēku. Piedevām nākamajā gadā klāt ir kārtējā muzeja akreditācija, lai tas varētu strādāt nākamos piecus gadus. Arī par gadu, ko aizvadām, domāju ar bažām. Tas, kad notika gada beigās, līdz šim nebija piedzīvots kopš otrās neatkarīgās Latvijas sākuma. Kā varēja tik tālu nolaist mūsu valsti? Es par to cilvēcīgi brīnos. Runājot arī par novadu izveidi, man rodas jautājums, kas tad tā ir par sludināto demokrātiju, ja katrs otrais Latvijas iedzīvotājs kategoriski iestājas pret šo reformu? Atkal noteicošais ir “skaldi un valdi” princips. Valstī viss brūk un jūk tā, kā to vēlas valsts vadība. Nevienu neinteresē, kā jūtas latviešu tauta. Ak Dievs, pie valsts stūres taču ir gudri cilvēki, bet kā viņi varēja tik ātri un strauji visu izmainīt un sagraut! Varbūt tas skaļi skan, bet visu mūžu esmu godprātīgi strādājusi Latvijas labā, bērniem tā strādāt esmu mācījusi, bet izrādās, ka nevienam mans godīgais darbs nav bijis vajadzīgs.
Laima Muktupāvela, rakstniece: – Jo vecāka palieku, jo konservatīvāka kļūstu. Neesmu moderno ideju piekritēja, tikai apbrīnoju šo ideju autorus. Es ievēroju un ievērošu vecveco patiesību “nedari otram to, ko pats negribi”. Esmu absolūti pārliecināta, ka nākamgad viss būs ļoti labi. Arī pati apzināti cenšos darīt tikai labu. Tiem vienmēr nav jābūt lieliem labiem darbiem. Arī tas ir daudz, ja, piemēram, esmu palīdzējusi cilvēkam noskaidrot, kur atrodas konkrēta adrese un tamlīdzīgi. Apzinos, ka pienāks laiks, kļūšu veca un arī man vajadzēs lūgt citiem palīdzību. Ir būtiski, lai pasaulē būtu cilvēki, kuri vienmēr īstajā laikā pasniedz otram palīdzīgu roku. Labāk taču ir otram mīļi dot, nevis no otra mīļi lūgt. Tas nav vienkārši, jo tas prasa darbu pašiem ar sevi. Ir tā, ja cilvēks iepriekšējā gadā cītīgi strādā, tad laurus viņš plūks nākamajā. Pagājušajā gadā strādāju pie grāmatas par brāļiem Imantu un Gido Kokariem, bet šogad es plūcu laurus. Nākamais ir Vērša gads, bet tas neko citu, kā vien smagu darbu, mums nesola. Es to apzinos un paturu prātā, ka tiem, kuri citiem darījuši sliktu, karmiskais āmurs sitīs atpakaļ.
Inese Stalidzāne, kultūras darbiniece: – Šis gads ir bijis labs. Ir ārkārtīgi daudz izdarīts. Cilvēki ir bijuši rosīgi, čakli un strādīgi. Tikai žēl, ka gada pēdējā mēnesī mums visiem uz pleciem tika uzkrauta tik smaga nasta. Tas nav godīgi pret mums. Daudz kas, ka nav atkarīgs no cilvēkiem, bet to, kas ir bijis atkarīgs, ļaudis ir paveikuši. Arī nākamajā gadā visiem būs ārkārtīgi daudz jāstrādā. Manuprāt, ne šobrīd, ne arī nākamā gada sākumā visiem vēl nebūs īsti skaidrs, kāda būs situācija valstī kopumā, katrā darbavietā, jo pagaidām ir tikai vispārējas prognozes, ka nebūs darba, samazinās darba vietas un tamlīdzīgi. Tomēr es ārkārtīgi ticu visam labajam, ticu latviešu tautai. To, kas mums ir nācis pāri, ko esam jau pieredzējuši, esam spējuši pārdzīvot un izturēt. Mēs protam dzīvot jebkādā situācijā, bet 2009.gadā arī valdībai un Saeimai beidzot vajadzētu sākt strādāt. Beidzot taču ir jāsāk veidot savu valsti, nevis jāpārmet tautai, kā tā nav spējīga domāt un ir slinka, lai gan patiesībā viņi – būdami valdībā – neko nav izdomājuši. Valsts prezidents norāda, ka ir jāsāk rīkoties, bet latviešu tauta jau 19 gadus apzinīgi rīkojas. Katrs cilvēks zina savu vietu un darbu, bet sava vieta jāzina arī valdībai.
