Pirmie uz pirmā ledus vienmēr piesakās asari un līdakas.
Asaris pieder pie tām zivīm, kas izteikti mājo baros. Tie, kas ir gatavi meklējumiem un kam pietiek spēka izurbt aptuveni 50 āliņģu, visbiežāk lielo asari arī atrod. Patlaban asari vairāk jāmeklē tieši piekrastes apkaimē. Ja vieta nepazīstama, es ieteiktu rīkoties šādi. Izvēlamies rajonu un virzienā no krasta uz vidu izurbjam vismaz sešus āliņģus romba izkārtojumā. Attālums starp āliņģiem, asarus meklējot, būs septiņi metri un ne mazāk. Pirmkārt, tā varēs noskaidrot gultnes slīpumu no krasta attiecībā pret vidu, bet sāniskie āliņģi dos iespēju novērtēt, cik līdzena šajā vietā ir ūdenskrātuves apakšējā daļa. Tad, kad āliņģi izurbti, nākam atpakaļ un katrā urbumā ar barotavas palīdzību nolaižam šķipsniņu motiļu. Atkal atgriežamies pie pirmā urbuma un sākam strādāt. Pirmās divdesmit copes minūtes sadalām uz visiem āliņģiem neatkarīgi no tā, vai ir cope vai nav. Tad, pie pēdējā nonākuši,varam izsecināt, kas notiek un kuri urbumi “strādā”, kuri ne. Tajos, kas darbojas, derētu papildus veikt piebarošanu.
Kā zināms, jo lielāks asaris, jo tam vairāk patīk ātrs, parupjš dribls. Ar resnām auklām un milzīgām mormiškām aizrauties nevajadzētu.
Kaut arī asaris ir izteikts plēsoņa un sasniedz diezgan iespaidīgus apmērus, nez kāpēc daudziem šķiet, ka auklas resnumu un mānekļa lielumu vajadzētu palielināt tikai tad, kad dodaties ķert citas tāda paša izmēra zivis. Jā, ja salīdzina citas baltās zivs un asara proporcijas, pēdējam ir lielāka mute (plēsoņa taču), tomēr, manuprāt, inventārs izmantojams viens un tas pats. Piemēram, paliels plicis ar savu “pumpēšanu” ir daudz bīstamāks auklu rāvējs nekā asaris. Ja asaris ir svarā aptuveni līdz 250 – 300 gramiem, tad pilnīgi pietiek ar 0,10 mm aukliņu, bet, ja izmantojam “Stroft”, tad arī 0,08 mm, jo šī aukla nebūt neatbilst saviem izmēriem un ir krietni resnāka, nekā tiek rakstīts uz spolītes. Tas gan attiecas arī uz citām auklām.
Vajadzētu likt aiz auss, ka pašreiz, kad ledus biezums ir sasniedzis tikai 10 cm, skābekļa zivīm pietiek un tās mīļu prātu dzīvojas seklumā un pie paša krasta. Ļoti bieži ir nācies novērot, ka pie krasta piestāj auto, vīri izraušas ārā un bezmaz vai tādā kā skrējienā drāžas uz ledus vismaz simts metru no krasta. Pa to laiku vietējais opītis apsēdies pašā krastmalā, kur dziļums nepārsniedz 20 cm, un velk vienu pēc otra smukus asarus.
Tas ir kā likums, ka uz pirmā ledus jābūt līdzi līdaku makšķerei. Pašreiz līdakas ir ļoti aktīvas un bieži vien no viena āliņģa var dienas laikā izvilkt visu pieļaujamo normu. Nevajadzētu aizmirst, ka neatkarīgi no tā, ar kādām makšķerītēm copējam, vienlaikus izurbtajos āliņģos drīkst atrasties ne vairāk par divām mazmakšķerītēm. Pretējā gadījumā var sanākt nepatīkamas pārrunas ar zivju inspektoriem un maciņa patukšošana par diezgan iespaidīgām summām.
Visiem ne asakas, un atcerieties, ka jūs arī kāds gaida mājās, jo pārgalvība uz ledus nav pieļaujama un var nākties par to dārgi samaksāt.
