Stāsts: Nākamajā dienā (1.daļa)

Kā vēlāk noskaidrojās, bijušo klasesbiedru atvadīšanās pēc raibās ballītes daudziem bijusi patiesi sirsnīga, jo beigusies ar vārdiem: “Rīt es tev piezvanīšu!” Astrīda sen zināja, ka šo frāzi nevajadzētu uztvert nopietni, jo tā reti kad bija domāta kā pārdomāts solījums, drīzāk to vajadzētu pieņemt kā impulsīvu vēlmi turpināt sarunu kaut kad tuvākajā nākotnē – nākamajā vai varbūt aiznākamajā dienā.

Savulaik, skolas gados, gan šāds solījums bija jāuztver nopietni, jo arī rīcība prasīja pārdomātus soļus. Vispirms jau vajadzēja vienoties par sarunai ērtāko laiku, tad – sagaidīt savienojumu ar centrāli, skaidri un droši nosaukt vajadzīgo telefona numuru un neaizmirst, ka visu sakāmo tāpat vien aiz gara laika var noklausīties vēl kāda sarunai nepiederīga auss. Astrīdai pašai bija gadījies klausulē dzirdēt aizturētus smieklus, kad kāds klasesbiedrs sāka viņai stāstīt visādas anekdotes par Jānīti un Pēterīti, savukārt Andim par zvanīšanos uz visādiem gadījuma numuriem un blēņošanos no vecākiem tika pamatīga suta – centrāles tante bija atstāstījusi visu, ko dzirdējusi. Tā kā arī Astrīdai todien tika zvanījis kāds no “ugunsdzēsējiem” un stāstījis, ka viņas mājai skurstenis degot, viņa labi zināja, par ko ir runa.