Saka, dzīvē atmaksājas gan labi darbi, gan slikti. Bieži vien nesaprotam, ka tā ir atmaksa par kaut ko. Dzirdam vaimanas: nu par ko man tā neveicas…
Neaizdomājamies, kad pagalmos klīst pamesti, izmesti no braucošas mašīnas, izsalkuši, nosaluši dzīvnieki. Suņu trenkāti, akmeņiem nomētāti, klibi. Citam actiņas vietā caurums. Dzīvnieciņiem acīs milzīgs izmisums un bailes. Tie mūsu pašu pieradināti, izaudzēti. Dzīvespriecīgi dāvājuši savu neizmērojamo uzticību. Vai kāds cits ceļa galā ir spējīgs tik uzticīgi pavadīt un sagaidīt savu saimnieku mājās?
Cik tomēr cilvēki spēj būt nežēlīgi un cietsirdīgi? Arvien biežāk tiek piekopta prakse – aizvest savu mīluli tālāk no mājām, izmest pagasta centrā, pilsētā, aizvest uz mežu, piesiet pie koka.
Ak, latvieši! Vai jūs domājat, ka jūsu bezatbildības, cietsirdības un arī bezkaunības upurus ir iespējams visus pieņemt? Protams, ir labi cilvēki, kuri vismaz pabaro. Bet vai visus?
Nevajadzētu aizmirst, ka visi maziņi ir mīļi, skaisti un pūkaini. Izaugs līdz ar viņiem rūpes, klapatas, atbildība. To pašu var attiecināt arī uz cilvēkiem.
Padomājiet, arī cilvēcīgi var atbrīvoties no nevēlamā, slima vai veca dzīvnieciņa.
Lūk! Vasaras nogalē Stāmerienā no siliņa klupdams, krizdams tipina brūns ar baltu spalvu sunītis. Drīzāk gan atgādina palielu kaķi – skeletu. Sunītim ap kaklu zeķe. Pie zeķes ķēde. Pie ķēdes – liels dzeltens kartupeļu maiss. Tik smagi viņš to vilka līdzi, it kā akmeņiem būtu piekrauts.
Atbrīvojuši sunīti no “bruņojuma”, padzirdījām. Barību sakošļāt un norīt viņam nebija spēka. Atpūties, norijis dažus kumosus barības, tipināja uz veco kapu pusi. Ar mokām ticis pāri grāvim, nokļuva uz ceļa un steidzīgi devās uz māju pusi. Pie savas saimniecītes…
Var tikai nojaust, kas viņu tur sagaidīja…
Reizēm paliek baisi aizdomāties…
No kurienes nāk tāds ļaunums? Droši vien, kāds teiks, nu ta liela nelaime, bērnus izmet, nerūpējas par viņiem, bet te par suņiem, kaķiem uztraucas. Varbūt. Bet vai tam visam nav kopsakarības?
