Svētdien, 11.janvārī, man būs divi mēneši! Tas, protams, ir aptuvens datums. Paši jau ziniet, kāpēc. Tiem, kas nezina, atgādināšu savu biogrāfiju.
Precīzi manu dzimšanas dienu varētu pateikt tikai tas cilvēks, kas mani, jaundzimušu kucēnu, 21.novembrī Gulbenē, pilsētas centrā, izmeta atkritumu urnā. Bija salta, ledusauksta diena. Es gribēju dzīvot, tāpēc cauri diviem polietilēna maisiem, kuros biju ievīkstīta pirms izmešanas atkritumos, piebrēcu visu centrālo skvēru. Es raudāju kā bērns un tik skaļi, ka garāmgājēji sadzirdēja. Meitene vārdā Margarita izglāba mani. Ta es nonācu “Dzirksteles” redakcijā un man atradās arī jauni saimnieki.
Ieguvu divus vārdus – Lola, Dzirkstīte. Sauca manī arī par korespondenti, jo maza, ar pienu no pudelītes barojama dienas pavadīju redakcijā, kur par mani rūpējās visi darbinieki pēc kārtas. Dzirkstelieši nolēma, ka esmu dzimusi Lāčplēša dienā – 11.novembrī. Tas – pēc veterinārārstes Elitas Lesiņas vērtējuma.
Ak, sākumā visi domāja, ka esmu kaukāziete. Daktere gan uzreiz pateica – tikai un vienīgi krancītis. Tagad viņa uzskata, ka esmu vilciņš, jauktenis. Pamazām mans kažociņš kļūst arvien gaišāks. Tomēr man joprojām ir balts zodiņš, balta apkaklīte un baltas ķepiņas. Taču pati laikam būšu teju dzeltena vai bēša.
Esmu sportiska. Jau itin mierīgi blakus cilvēkam varu noskriet krosiņu pusotra kilometra garumā pa parku. Un skrietu vēl. Man patīk skriet pa sniegu. Es atsaucos uz vārda. Man nevajag pavadiņu. Esmu tikai kucēns. Paklausīga. Gudra. Maza. Pagaidām vēl maza.
Trešdien pirmo reizi pagrauzu kauliņu. Man patika.
Jā, vēl es esmu bijusi veikalā. Iepirkos kopā ar saimnieku. Tiesa, es veikalā atrados saimnieka somā, kas bija iekarināta viņam plecā. Suņiem savām kājām pa veikalu skraidīt esot aizliegts. bet somā atrasties drīkst. Kamēr esmu maza, mani vēl somā var ielikt. Pienāks diena, kad tas nebūs iespējams.:)))))))))) Plānoju augt liela, stipra, skaista, mīļa, gudra un laimīga.
