Zini, kāds šodien ir labākais paņēmiens, lai tiktu vaļā no drauga? Aizdod viņam naudu! Vai arī kļūsti par galvotāju drauga kredītam/līzinga pirkumam. Pilnīgi noteikti draudzība būs galīgā “D”. Tici man, draugs naudu neatdos, kredītu/līzingu nespēs nomaksāt un tu paliksi zaudētājos. Tu būsi kļuvis par bezprocentu aizdevumu, nē, par naudas dāvinātāju nesavtīgas draudzības vārdā.
Jūs teiksiet – labi, lai! Jā, bet gribētos taču arī pretī saņemt vismaz kaut ko. Kaut vai to pašu draudzību un galu galā arī cieņu, bet… nekā. Draugs (nu jau bijušais) tevi vairs neciena, pat nesveicina. Ieraugot tevi, viņš metas pāri ielai vai arī iet garām kā tukšai vietai, neveicina. Areče, tas tāpēc, ka draugu moka sirdsapziņa. Un tā liek neieredzēt ne jau sevi, bet tevi. Par to, ka biji tāds muļķis un iedevi draugam naudu vai arī kļuvi par kredīta/līzinga galvotāju.
Tieši to nesen piedzīvoju es pats. Draugs lūdza mani kļūt par galvotāju, viņam uz nomaksu pērkot automātisko veļas mazgājamo mašīnu. Kāpēc neizlīdzēt? Turklāt draugs solījās kārtīgi veikt maksājumus katru mēnesi līdz termiņa datumam. Te pienāk man ziņa no bankas, ka par jauniegūto veļas automātu nav maksāt neviens lats. Tikmēr draugs jau pusgadu regulāri automātiski mazgā veļu un, draudzējoties ar mani, nav bildis ne vārda, ka maksājumus nav veicis. Tagad banka prasa, lai parādu – 500 latus – nomaksāju es. Izejas nav nekādas. Nākas maksāt. To daru. No tā paša brīža man nekādi vairs neizdodas satikt vai sazvanīt draugu.
Visbeidzot satieku viņu nejauši veikalā. Šim ar pārtiku un šņabi piekrauts grozs. Prasu: “Paklau, es samaksāju līzingu tavā vietā. Kad atdosi man šo parādu?”
Draugs parausta plecus un un klusi nošņācas, man acīs neskatoties: “Ko tu mani traucē? Tev neliekas, ka šī nav īstā vieta? Turklāt man jau tā pietiek problēmu. Man alga samazināta par 20 procentiem. Gribi, lai atdodu tev parādu un mani bērni un es pats dzīvojam neēduši? Gaidi labākus laikus. Gan atdošu.”
Palīdzi nu draugam… Šodien tā ir neiespējamā misija. Man taču arī alga samazināta par 20 procentiem.