Mārīte Čable: „Ja es nebūtu uzņēmusies rūpes par šiem bērniem, varbūt man būtu uzsūtītas dažādas nelaimes. Tā bija Dieva vēlme un es paļāvos uz to.”
Lejasciemietei Mārītei Čablei dzīve uzticēja milzīgu atbildību, viņas uzdevums bija audzināt 13 bērnus – piecus pašas un astoņus mirušās māsas Mudītes bērnus. Kad viņai pašai aptrūkās spēka, viņa paļāvās uz augstākiem spēkiem un šobrīd atzīst, ka Dievs viņai vienmēr ir stāvējis klāt un palīdzējis.
Sākot stāstu par savu lielo ģimeni, Mārīte atklāj, ka arī viņa pati ir augusi lielā ģimenē – mammai viņi bija pieci bērni – četras meitas un dēls.
„Arī manām māsām bija lielas ģimenes. Manuprāt, lielā ģimenē dzīvot ir vieglāk, jo bērni cits par citu uzņemas rūpes un aug draudzīgāki. Arī man pašai piedzima pieci bērni,” stāsta lejasciemiete.
Bērni palīdzēja darbos
Savu vecāko meitu Mārīte nosauca par Antu, pēc tam arī visiem pārējiem bērniem tika doti vārdi, kas sākas ar burtu „A”.
„Par Antu sauca kaimiņmeiteni. Viņa bija ļoti skaista un jauka meitene, mēs kopā augām, draudzējāmies, mūsu mammas strādāja fermā, taču 12 gadu vecumā meitene diemžēl gāja bojā. Man ļoti patika šī meitene, arī vārds viņai bija skaists, tādēļ šajā vārdā nosaucu savu vecāko meitu. Savukārt Aijai vārds tika dots tādēļ, ka, guļot slimnīcā, es lasīju Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatu „Aija”. Aivim vārdu deva vīramāte. Arī abiem pēdējiem bērniem ātri tika izdomāti vārdi, kas sākas ar „A”. Visiem ir latviski un vienkārši vārdi, es negribēju samākslotus vārdus, ko bērni paši nevarētu izrunāt,” stāsta Mārīte.
Tā ritējusi viņas dzīve – auklēti bērni, tad atkal strādāts veikalā un kafejnīcā, jo šis darbs ir viņas sirdslieta.
„Pēc tam nāca juku laiki, un 1991.gada novembrī paliku bez darba. Sešus gadus nodzīvoju mājās. Labi, ka bija saimniecība un pilna kūts ar lopiem, vienmēr mācēju caurumus aizlāpīt, arī bērni man ļoti palīdzēja,” atceras lejasciemiete.
Ļaunā Botkina slimība
Tad pienāca 1998.gads.
„Lejasciemam šajā gadā uzbruka Botkina slimība. Arī mans puika un māsa saslima. Puika pēc četrus mēnešus ilgas un smagas ārstēšanās tomēr atlaba, taču māsai liktenis bija lēmis citādāk. Jau pēc dažām dienām, kad viņa nonāca slimnīcā, saņēmām ziņu, ka viņa ir aizgājusi aizsaulē,” stāsta Mārīte.
Un tad viņai vajadzēja izšķirties.
„Pēc bērēm man bija jāizlemj, kā rīkoties. Domas bija dažādas, taču augstākie spēki bija lēmuši, ka rūpes par šiem bērniem ir jāuzņemas man. Mana dzīve visu mūžu ir gājusi līdzās māsas dzīvei. Visu mūžu es arī esmu palīdzējusi viņai, jo viņas ģimenei klājās daudz grūtāk. Māsas vecākā meita bija arī mana krustmeita. Bērniem nebija, kur iet. Paņēmu visus pie sevis. Teicu, ka dzīvosim un strādāsim kopā, jo dzīve taču neapstājas. Manā liktenī laikam bija ierakstīts uzņemties rūpes par šiem bērniem,” atzīst Mārīte.
Dzīvo saspiesti, bet mīļi
Tā Lejasciema pagasta „Katriņās” sāka skanēt nu jau 13 bērnu balsis. Mazākajam Mārītes māsas dēliņam tobrīd bija vien astoņi mēneši.
„Ar viņu gāja visgrūtāk. Nezināju, ko viņam dot ēst, viss jau bija aizmirsies, taču ar kaut ko bija jāsāk. Jaunākais dēls ir visjūtīgākais. Viņam tobrīd bija visciešākā saikne ar mammu, un tā pārtrūka. Kad paaugās, mani nekur nelaida, jo viņam bija bail, ka arī es varu kaut kur pazust,” atceras sieviete.
Mārītes lielās meitas tad vēl dzīvoja mājās, nekur nestrādāja. Lielākie bērni palīdzēja audzināt mazākos.
„Mēs dzīvojām divās mazās istabiņās, bija ļoti saspiesti, taču dzīvojām cieši un mīļi. Es taču nevarēju bērnus atstāt dzīvot viņu mājā, tad es nezinātu, kas ar viņiem notiek. Saspiedāmies un dzīvojām.”
Un bērni sadzīvoja ļoti labi, jo viņi jau vienmēr bija kopā dzīvojuši. Viņi rūpējās cits par citu, vienmēr bija viens otra tuvumā, palīdzēja arī Mārītei saimniecībā.
„Kūtī man tobrīd bija tikpat galvu, cik istabā. Ēst vajadzēja un vajadzēja strādāt, citas izvēles nebija. Bērniem tiešām to arī mācīju, ka galvenais dzīvē ir darbs. Ja mācēsi strādāt, viss pārējais būs,” atceras Mārīte.
(Vair`ak lasiet 17.janv`ara “Dzirkstel`e”)
