Kādā aukstā un lietainā dienā, kopā ar tēti un māmiņu atgriežoties no veikala, netālu no atkritumu konteineriem Ieviņa atrada pamestu runčuku.
– Ņau, ņau! – kaķēns, pavisam pārsalis, vārgi ņaudēja. Mazās, slapjās ķepiņas un lietū izmirkušais kažociņš vējā drebēja. It kā patvērumu meklēdams, runčuks piekļāvās meitenes kājām.
– Māmiņ, vai drīkstu viņu ņemt uz mājām? – Ieviņa jautāja. – Mazais nabadziņš noteikti ir pamests. Rau, cik nosalis un nelaimīgs!
– Labi! Ņemsim, – māmiņa atļāva, un savu piekrišanu deva arī tētis. – Mūsu vecais runcītis jau sen kā pazudis, nu jau laikam vairs neatgriezīsies. Peles kļuvušas pavisam nekaunīgas, – skraida pa istabu pat dienas vidū un no mums pat nebaidās.
Ieviņa paņēma mazo, slapjo kaķēnu un acumirklī paslēpa azotē. Kādu laiciņu kaķēns vēl salīgi trīsēja, līdz beidzot labsajūtā sāka murrāt.
Jaunajās mājās runčuks vispirms apēda trīs Ieviņas iedotos cīsiņus, kurus meitene bija sagriezusi mazos gabaliņos, un izdzēra lielu tasi piena. Kādu laiciņu siltumā nosnaudies, viņš metās izpētīt māju. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau palielījās ar pirmo medījumu – peles patiešām bija aizmirsušas jebkādu piesardzību.
Ieviņa kaķēnu nosauca par Runcēnu un iekārtoja viņam siltu vietiņu. Pa dienu viņš draiski lēkāja pa istabu, ķēra zirnekļus un mušas, bet vakaros spēlējās ar Ieviņu.
Pavasarī Ieviņa Runcēnu pirmo reizi izlaida pagalmā pastaigāties. Ieraudzījis plašo pasauli, kaķēns pavisam apjuka un sākumā izskatījās ļoti nobijies. Kā tur neapmaldīties?
Pamazām iepazinis visus pagalma stūrus, Runcēns sajutās drošāk. Vēlāk viņam iepatikās kāpelēt pa ābeļu zariem, tikai palaikam kādam nācās viņu no turienes nocelt – lejā tikt saviem spēkiem viņš nemācēja.
Laikam jau ziņkārības dzīts, reiz viņš uzrāpās līdz pašai galotnei. Vējš draiski spēlējās lapās, un tās savukārt glāstīja Runcēnu.
– Cik jauki! – kaķēns priecājās. Tur augšā viņš jutās tik varens. Kā pats pasaules valdnieks! Ah, ja varētu uzrāpties vēl augstāk!
Nu viņš sāka rāpties visos kokos, kas vien tuvumā bija atrodami.
Runcēnam patika staigāt arī pa šķūnīšu jumtiem – no tiem lejā nokļūšana padevās vieglāk, un redzamība bija daudz labāka.
Reiz Runcēns uzrāpās uz mājas jumta, bet tur viņam ilgi nācās ņaudēt, kamēr Ieviņas lielā māsa pieslēja trepes un nocēla kaķēnu lejā. Vēlreiz tur uzrausties viņš nemēģināja.
Tad Runcēns ievēroja, ka lielajā ābelē bieži uzturas putni. Sapratis, ka kāpelēšana kokos ir daudz interesantāka, Runcēns tai veltīja vismaz trīs stundas dienā. Ja vien viņš prastu būt veikls un viltīgs, tie varētu izrādīties arī labs medījums.
Sastapšanās ar vārnu tomēr izrādījās visai bīstama.
– Panāc tik šurp, kaķi! – izpletusi spārnus, vārna skaļi ķērca. Izskatījās, ka no Runcēna viņa nemaz nebaidījās. Tieši otrādi – melnās acis zibinādama un spēcīgo knābi vēzēdama, viņa nāca kaķēnam tieši virsū. Toreiz Runcēns ātri saprata, ka laiks mukt.
Citureiz viņa slēptuvi kokā bija pamanījušas trīs vārnas un, daudz negaidījušas, metās virsū. Pavisam nobijies, Runcēns nokūleņoja no koka, lieliem lēcieniem šķērsoja pagalmu un pa logu veikli iemetās istabā.
No šīm reizēm Runcēns bija guvis labu mācību: ar vārnām joki mazi.
Palaikam agresīvā vārna atkal uzradās pagalmā un visai bieži nekaunīgi uzmācās Runcēnam. Tas, saprazdams, ka no asā knābja var dabūt nopietnu kāvienu, parasti metās bēgt. Ja tuvumā gadījās Ieviņas tētis, viņš vārnu padzina, bet Runcēnam smējās:
– Re, kā ir! Vārnas par tevi izrādās stiprākas!
Kādu dienu Ieviņa kaķēnu izmeklējās pa malu maliņām, bet – bez rezultātiem. Tikai vēlu vakarā tētis runčuku atrada mašīnā. Izrādījās, Runcēns uz aizmugures sēdekļa bija nogulējis visu dienu un tikai vakarā, izdzirdējis viņu saucam, sācis skrāpēties gar automašīnas stikliem. Arī vēlāk ne reiz vien viņš ielavījās automašīnā, lai pilnīgā drošībā nosnaustos.
Drīz vien arī kaimiņi iegādājās jaunu kaķi, un Runcēnam uzradās rotaļu draudzene. Tā bija raiba un mīlīga kaķenīte, kuru sauca par Bitīti. Nu abi divi kāpelēja kokos un slēpās no vārnām, kuras gan vairs neizturējās tik pārdroši. Varbūt tāpēc, ka kaķēni nu bija divi, bet varbūt tāpēc, ka viens no tiem jau bija krietni paaudzies.
Vēlāk rudenī Runcēns un Bitīte spēlējās ar krītošajām koku lapām un kastaņiem, pa reizei uzrāpās uz kāda šķūnīša jumta vai baidīja pagalmā ieklīdušos zvirbuļus. Peles viņu tuvumā vairs nerādījās. Varbūt to nemaz vairs nebija?
Ziemā abi kaķēni labprātāk gulēja katrs uz sava siltummūrīša vai palodzes, no kurienes itin labi varēja pārredzēt vienas vai otras mājas pagalmu.
Runcēns nu bija izaudzis par skaistu runci, ar zīdainu kažociņu un kuplu asti. Visai bieži viņam patikās ar to padižoties. Cēlā gaitā soļojot blakus Ieviņai, viņš parasti asti turēja cēli izslietu.
Ieviņa zināja, – tā izskatās laimīgs kaķis! Tāds, kuram ir savas mājas, savs mūrītis, sava draudzene un ļoti skaista aste.
