Izrādās, nav nemaz tik viegli taisni nostaigāt pa dzīves taku. Tā nu ejam, brīžam klupdami krizdami un neapjauzdami, ka streipuļojam uz purva pusi. Kāds ieslīgst alkoholā, narkotikās, spēlēs, cits – darbā. Pirmajā mirklī šķiet dīvaini, ka no realitātes var tverties arī šajā paaudžu paaudzēs cildinātajā jomā, bet var. Stāsta Nodarbinātības valsts aģentūras Zemgales reģionālā informatīvi konsultatīvā centra psiholoģe Inese Kapustjanska.
Problēmas ar identitāti
Septiņdesmito gadu sākumā Amerikas Savienoto Valstu neirobiologi izpētīja, ka cilvēkam laimes izjūtu izraisa opionīdreceptori. Laimes šūnas smadzenēs atrod narkotikām līdzīgas vielas, kas rada subjektīvu laimes stāvokli. Šos laimes hormonus sauc par endorfīniem. Tiem darbojoties, cilvēkam rodas lielāka sasniegumu izjūta, suverenitāte, nosvērtība, laimīgums, panākumu sajūta, ir asāka domāšana un uztvere. Atkarīgajiem endorfīni smadzenēs tiek izstrādāti mazāk vai nemaz. Personas, kas lieto, piemēram, alkoholu, šādi panāk surogātlaimes stāvokli. Darbaholiķis to sasniedz ar ieslīgšanu darbā, kas ir bēgšana no realitātes un sevis. Kad darbs dzen darbu, cilvēks ir aizņemts un viņam vairs nav laika iedziļināties un domāt par sev nozīmīgām un iztrūkstošām lietām. Tas ir kā alternatīvs stāvoklis, kas liecina, ka cilvēka esībā nav kaut kā būtiska. Aicināti pastāstīt par sevi, cilvēki galvenokārt runā par profesiju un darbavietu, izvirzot to priekšplānā, ņemot vērā sociālo piederību un identificējoties ar darbu. Darbaholiķim trūkst iekšējās identitātes, viņš darbu liek sev priekšā kā vairogu un cenšas sasniegumus un savu tēlu citu acīs izvirzīt kā esības galveno nosacījumu, bet dziļāk ir nepārliecinātība, trauksme, bažas, vientulība un saskarsmes deficīts. Cilvēks strādāšanu izmanto kā glābšanas riņķi, jo citādi viņš sevi nejūt! No darba brīvajā laikā atkarīgie jūtas slikti, jo «es esmu» sajūta rodas tikai tad, kad viņi strādā. Runājot ar bezdarbniekiem, stāstu, ka darba trūkums, no vienas puses, ir liels pārbaudījums, bet no otras – ieguvums, kad cilvēks var paskatīties, kas viņš ir ārpus darba attiecībām. Mūsdienās vairāk dominē tas, kas man pieder materiālajā pasaulē, nevis – kas es esmu.
Darbaholisma pirmsākumi nereti meklējami ģimenē. Nostādne, ka tikai ar darbu cilvēks kļūst cienījams un slavējams, izvirzot priekšplānā stāvokli sociālajā pasaulē, lai varētu justies nozīmīgs. Sasniegumi dod šo esības izjūtu – tā ir kā ilūzija, ka esmu kas īpašs. Veiksme darbā izraisa laimes endorfīnus un paceļ uz viļņa. Ko gan cilvēkam vairāk vajag, ja viņam nav patiesa kontakta ar sevi!
Dzīvs tikai darbā
Darbaholisma pazīmes ir bailes un trauksme darba dienas beigās. Šim cilvēkam ārpus darba visas aktivitātes šķiet nenozīmīgas, un saskarsmē ar citiem viņš ir padrūms, smagnējs un viegli aizkaitināms. Darbā cilvēks jūtas enerģisks un rodas iluzora pašpietiekamības izjūta. Ārpus darba viņš nezina, ko ar sevi iesākt. Viņam grūti pārslēgties – mājās bieži turpina iesākto līdz pagurumam, bet to nejūt, jo nedarbojas «iekšējais radars», darba problēmas uztver kā personīgās. Darbaholiķi nesaista mājinieku dzīve, viņš nepazīst patiesu intimitāti. Cilvēks dzīvo ilūzijā, ka darbs ir īstais dzīves sāls.
Ja partneris ir darba atkarīgs, vajadzētu godīgi atzīt, ka viņš ir slims, nevis aizrāvies, un nopietni paskatīties uz aizbildinājumiem, kāpēc viņš tik ilgi strādā. Piemēram, viņš varētu minēt smago ekonomisko situāciju, parādu atdošanu un augsto inflāciju. Jātiek arī skaidrībā, vai gribu visu dzīvi būt kopā ar šo cilvēku, jo pats no sevi nekas nemainīsies.
Sabiedrībā valda uzskats, ka daudz strādāt ir labi. Diez vai darbavieta varētu ieviest kādas korekcijas, lai ierobežotu darbaholismu – visi apmierināti, ja darbinieks uzņemas vairāk pienākumu. Uzskatu, ka cilvēku var mainīt liels satricinājums vai ciešanas. Eksistenciāla tukšuma sajūta, bailes no tā, ka vispār neesmu – tas var aizdzīt pie psihoterapeita, kaut daudziem, īpaši vīriešiem, piemīt spēcīga ilūzija, ka varēs paši tikt galā.
No kā es sevī bēgu?
Lai izvairītos no atkarības, svarīgi saprast, ka viss dzīvē saistīts ar spēju sevi sajust, sadzirdēt, saklausīt, būt dzīvam un nemēģināt no sevis aizbēgt. Fakts, ka cilvēks jūtas sev svešs, ir atsvešinātības sekas. Daudziem no mums trūkst personības veseluma – nezinām, ko tas vispār nozīmē.
Darbaholiķim ir attiecības ar darbu, bet ne sevi vai nozīmīgiem citiem cilvēkiem. Jāsāk ar pašu un savām bailēm, jāvēršas pēc palīdzības!
Par darbaholismu:
Sabiedrībā veicināta atkarība, jo daudz strādāt nozīmē labi.
Darbaholiķim trūkst iekšējās identitātes. Viņš cenšas pierādīt, ka eksistē caur darbu.
Darbaholisma pazīmes ir bailes un trauksme, kaut īsu brīdi paliekot bez darba. Cilvēks kļūst nīgrs un viegli aizkaitināms, viņu neinteresē ģimene un patiesa intimitāte.
Darbaholiķa ģimenes locekļiem jāatzīst, ka viņš ir slims, nevis aizrāvies.
Cilvēku var mainīt liels satricinājums, ciešanas vai eksistenciālas bailes.
Lai izvairītos no atkarības, svarīgi spēt sevi sajust, mīlēt un rūpēties par sevi.
Pieredze:
Stefans Krūmiņš, inteliģents Parasti anonīmie alkoholiķi savās sapulcēs, ieejot telpā, atklāti visiem paziņojot – es, tāds un tāds, esmu alkoholiķis.
Par laimi, māte daba bijusi gana žēlīga, lai iedalītu pietiekami lielu riebumu pret grādīgajām dzirām, taču laikam aiz sava godīgā vārda varu ierakstīt – darbaholiķis. Ko lai dara, pret darbu un uzticētajiem pienākumiem, velna milti, nu nespēju būt vienaldzīgs pat ar vislielāko piespiešanos. Tā nu, spogulī skatoties, neatliek nekas cits, kā vismaz negribīgi atzīties darbaholisma kaitē.
Taču iekšējo izpratni par šo jēdzienu es drīzāk reducētu uz nenormālu pienākuma apziņu, nevis atkarību no, piemēram, veicamā darba. Lielākoties jau iepriekš zinu, ka pa dienu būs jāpaveic tas un tas, ka tā droši vien atkal būs par īsu. Tāpēc vēlams darbu sākt par kādu pusstundu vai pat stundu agrāk, bet no biroja aiziet vienam no pēdējiem… Līdzi uz darbu labāk paķert ko graužamu, jo pusdienas pārtraukums kļuvis gandrīz vai par luksusa lietu, šajā gadījumā – arī par nelietderīgu laika šķērdēšanu…
Domas par darbu nekad nebeidzas līdz ar darbavietas durvju aizvēršanu. Prātā uzmācīgi jaucas idejas par drīzā vai pat tālākā nākotnē vecamajiem darbiem, un nereti pie tādiem vai citādiem projektiem sanāk pastrādāt arī brīvdienās.
Kopš zināma laika parādījies pa kādam cilvēkam no malas, lūdzot izlīdzēt ar saviem smadzeņu un zināšanu resursiem. Tā pamazām tika iestaigāta taciņa, un šādas simboliskas piestrādāšanas kļuva regulāras. Pat tad, ja attiecīgajam gabaldarbam noteikts termiņš pēc dažām nedēļām, gandrīz vai par goda lietu uzskatīju, lai viss tiktu izdarīts, augstākais, turpmāko pāris dienu laikā. Tas viss, protams, ārpus pamatdarba.
Es nezinu, vai tas patiešām ir darbaholisms. Varbūt – bēgšana no sevis?
