Marika Sirmā, Siltāju pamatskolas direktore: – Uzskatu, ka mazo lauku skolu liktenis ir apdraudēts, jo šobrīd nevienam nav skaidrs, kas sagaida mazās lauku skolas nākotnē, proti, vai tās turpinās pastāvēt vai tiks likvidētas, jo skolu budžets ir ievērojami samazināts. Uzskatu, ka Siltāju pamatskola nekādā gadījumā Latvijā nav skaitliski vismazākā izglītības iestāde. Ir skolas, kas turpina pastāvēt ar vēl mazāku skolēnu skaitu, tomēr esam nobažījušies, kas notiks, ja noteiks, ka klasē jābūt desmit skolēniem. Apdraudēti ir arī pedagoģiskie darbinieki, jo šajos bezdarba apstākļos jaunu darbu atrast nav viegli. Daudz domājam par to, kā strādāsim, kad tiks izveidots novads, ar kādu finansējumu varēsim rēķināties. Var gadīties, ka skolai tā pietiks, bet var būt arī pretēji. Vai nauda sekos skolēnam un tamlīdzīgi? Visvairāk traucē neziņa, kas, domāju, pastāvēs līdz pat jauna mācību gada sākumam. Mazo vispārizglītojošo skolu slēgšana apdraud visa pagasta rosību, jo bērni, kas apmeklē, piemēram, mūsu skolu, dzīvo pa visu pagasta teritoriju. Tāpēc bija vajadzīgs pagasta autobuss.
Svetlana Ziepniece, Tirzas pamatskolas direktore: – Ir zudusi paļāvība uz valdību. Ja līdz šim valdības lēmumos bija vismaz kaut kāda pēctecība, skaidrība par gaidāmajām pārmaiņām, tad šobrīd dzīvojam ar domu, ka šīs pārmaiņas var pienākt jebkurā brīdī un situācijā bez iepriekšēja brīdinājuma. Piemēram, vai samazinās klašu komplektu skaitu, ļaujot pedagogiem turpināt darbu? Vai skolu aizslēgs pavisam un skolotāji zaudēs darbu? Tā visa rezultātā valda spriedze un nervozums, jo skolotāji ir neziņā, ar ko viņiem rēķināties nākamā gada 1.septembrī. Vismaz kaut kādai skaidrībai taču ir jābūt! Visi runā par to, ka visu izlems novads, bet, kādi būs novada lēmumi, neviens šobrīd nezina. Šī neziņa skar arī vecākus un bērnus. Jaunāko klašu skolēni nāk klāt un jautā, vai viņi varēs nākamajā mācību gadā mācīties mūsu skolā. Visa sabiedrība ir šīs neziņas un nedrošības satracināta. Saprotam, ka ir krīzes situācija, ka ir jātaupa un jāpacieš, bet ir jābūt vismaz kaut kādai stabilitātei. Šobrīd šķiet, ka dzīvojam haosā, bet neviens par šo haosu neatbild.
Vija Čakare, Bērzu pamatskolas direktore: – Neliegšos, ka jūtos tikpat apdraudēta kā pārējo skolu vadītāji. Matemātiskie aprēķini rāda, ka skolai ar 1.septembri sāksies lielas problēmas, jo finansējums ir tikai 65 procenti no pagājušā gada finansējuma. Nav pat vairs ko taupīt, jo mēnesī varam rēķināties ar vienu divpadsmito daļu no skolas gada budžeta. Labākajā gadījumā pietiek tikai algām un apkurei, pārējais jāpiedomā. Manuprāt, šobrīd ir ļoti daudz jārunā par problēmām, kopīgi meklējot tām risinājumu. Nevar būt tā, ka skolas citai ir ienaidnieces, ka kaut kas tiek slēpts, lai tikai pašas izdzīvotu. Pietrūkst šīs izrunāšanās. Ja būsim katrs par sevi, nekas nesanāks. Man patīk, ka savas domas sākuši paust gudri cilvēki, kuri līdz šim ir klusējuši, ka viņu izteikumi vieš cerības. Mēs šodien veicam misiju, kas nenozīmē tikai izglītot, bet dzīvot līdzi ģimenei, vecākiem un bērniem, jo mājās notiekošais atstāj ietekmi uz skolu. Man patīk pozitīvais, kas valda skolā, jo katru dienu ne no kā notiek kaut kas labs.
