2009. ir Vērša gads – zemes stihijas radījums. Vērsis ar pieneņu dzelteniem ragiem, kas spīd kā zelts! Jāķeras tik pie tiem. Vērsis ir gatavs nest upuri cilvēces labā. Ja vien mēs paši varam un gribam šo upuri pieņemt, ja vien vēl ticam piena upēm ar ķīseļa krastiem.
Bet vēl jau mums visiem ir bail. Vērsis māva Vāczemē, šai zemē atskanēja. Glābjas, kas var! Latvieši zina sacīt, ka vērsim tikai ar sienu varot muti aizbāzt. Ar salmiem arī varot. Tātad nākamgad joprojām būs cieņā tukša salmu kulšana.
Vērša gads nāk kā pērkona grāviens ar bargām ziņām – īdēdams un nikni ragus vicinādams. Ja vērsis bada (kaut sapnī tikai), tad trūkums un slimība klāt. Vajag izdancināt Vērsi pēc sava prāta. Tad labi būs. Un vajag arī guni degt. Astrologi zina, ka Vērsim piedien rozā sveces. Svece, kas ieziesta ar rožu aromātu, atnesīs mīlestību, savukārt svece ar ğerānijas smaržu – uzticību. Tādas iedegsim gadumijā! Vērsis ir jāpielabina. Tam patīk cieņas apliecinājumi.
Vērsī ir apbrīnas vērtas īpašības. Saka – spītīgs kā vērsis, spīd un laistās kā vērsis, velk kā vērsis pret kalnu. Kurš puisietis gan negribētu sev vērša plato muguru? Kura meita nesapņo tikt pie Dievam un naudas pūķim tīkamā Vērša par sievu? Latvietis ir materiālists, gaļēdājs. Svētību no vērša dabū caur vēdera priekiem. Piemēram, ja vērša aknas vāra un acis virs garaiņiem tur, tad būs asa redze. Kas ēd “vērša aci” (uz pannas ceptu vistas olu ar veselu dzeltenumu vidū), tam tumsā nav bail. Tikai lai mūsos nav vērša dusmu, kad acis asinīm pielīst, lai nenākas nokļūt vērsim zem kājām. Lai viņš ir pie vietas vai ganās savā nodabā labi piesiets vai aplokā.
