Diāna Odumiņa
Man bija iespēja 17.jūnija vakarā būt klāt Daukstu pagasta ciemu dienā Krapā “Zem ozolu kuplajiem zariem”.
Tā kā savulaik 20 gadus šajā pagastā esmu nostrādājusi par veterinārārsti, es zinu šejienes cilvēkus, viņu vēlmes un vajadzības. Tā bija būšana zudušajā Latvijā, kur vairs nav Krapas muižas. Bet ar ļoti minimāliem līdzekļiem, ar izdomu svētki notika. Bija ļoti brīnišķīgi! Laika apstākļi tovakar bija piemēroti. Ne tikai es biju atbraukusi ciemos no cita pagasta. Bija vēl cilvēki. Arī no Gulbenes. Radi sabrauca. Un arī es jutos apgarota. Žēl, ka nevarēju piedalīties dienas pasākuma daļā, bet arī vakarā svētki mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Paldies Mārtiņam Kanteram, ka uzbūra maģisku noskaņu Krapā pie dīķa! Cilvēki dancoja ar tādu prieku!
Stāsts ir par to, ka nekā pompoza nevajag, lai izdotos kopā sanākšana. Es redzēju apkārtējo cilvēku prieku. Sajūta bija tieši tāda pati kā vēlāk šovasar lielajos dziesmu un deju svētkos Rīgā. Krapā bija mūsu mazie svētki, jo mēs visi nevaram aizbraukt tālāk kaut kur novadā vai uz Rīgu. Bet svētku sev varam radīt paši, kopā sapulcējoties un iesaistoties norisēs no visas sirds. Bija senas fotogrāfijas. Neapdzīvotā mājā logos bija izliktas puķes. Brīnišķīgi!
Pārdomas radās par vēl vienu tēmu. Es zinu, ko Daukstu pagasta iedzīvotājiem nozīmē Staru pirts. Un gribētos, lai pašvaldības darbinieki būtu ar skatu pret cilvēkiem, nevis nost. Esmu saklausījusi spriedumus: “Kāpēc viņiem vajadzīga pirts, ja citiem nav? Izredzētie?!” Bet varbūt vajadzētu domāt, ka arī citur novada laukos iedzīvotājiem vajadzētu tādu pirti? Es tā domāju. Un man gribas to pateikt.
– Andas Pabērzas sacīto pierakstījusi Diāna Odumiņa
