Klikšķis, un tas notiek – taureņu lidojums pakrūtē, pārlaimība, brīžam neizturami sāpīga ilgošanās, vēl un vēl, kas tik ļoti raksturīgs iemīlēšanās sajūtai. Kāds to salīdzinājis ar spēcīgu liesmu, kuras uzdevums ir sakausēt divus vienā, pārējo atstājot viņu ziņā, cik ilgs vai īss būs kopābūšanas laiks. “Neviens uz šīs pasaules nevēlas būt nelaimīgs. Jautājums vien, kā atrodam laimi. Jāmēģina un jāmeklē,” pārliecināta misionāre un pāru konsultante Džodija Brankampa, ieskatoties lielo attiecību veiksmes noslēpumā. Laulība un kopdzīve parasti ir piedzīvojums vairāk nekā vienai dienai, kurā jātiek galā ar dažādiem izaicinājumiem un pārmaiņām. Šīm attiecībām ir nemitīgi kāpumi un kritumi, vētras, mierīga pastāvēšana, darbība un arī rutīna.
Skabarga delnā
Dīvaini, bet lielajās attiecībās parasti ieejam akli. “Tas ir sākuma stāvoklis, kad otrā redzi tikai to, ko vēlies un kas patīk. Šis periods parasti ilgst apmēram divus līdz piecus gadus,” stāsta Džodija, akcentēdama “ilgo randiņu” nozīmi, lai būtu mazāk pārsteigumu (un pat šoka), kad rozā brilles krīt. “Ja pirms tam neesat gājuši cauri dažādai pieredzi, grūtībām, priekiem un lēmumu pieņemšanai, vien kafejnīcām un koncertiem, kopdzīve var sagādāt pārsteigumu, kad dienu pēc dienas visvienkāršākās lietas, piemēram, kā otrs izspiež zobu pastu vai aiztaisa tualetes tualetes poda vāku, var sākt kaitināt. Tas kļūst kā skabarga tavā delnā. Neizvilkta tā aizvien vairāk iekaist, un pieskaroties sāp visa roka,” tēlo pāru konsultante, aicinādama ilgtermiņa attiecības uzlūkot kā kopēju piedzīvojumu, kur mīlestība tiek tulkota ne vien kā kaisle, bet galvenokārt kā lēmums, nodošanās, attieksme būt otra labākajam draugam un apņemšanās darīt visu, lai savu dzīvesbiedru svētītu un liktu viņu pirmajā vietā. Utopija un pārāk augsta laktiņa? Nē, drīzāk gudrs investīciju lēmums, kuram mums pietiek vajadzīgo resursu, pārliecināta Dž.Brankampa.
Sajūsma noplok
Mīlestības klātbūtne attiecībās vienmēr pozicionējusies kā galvenā. Tomēr tās intensitāte cauri gadiem un situācijām nav konstanta, kas satrauc pāru prātus. “Daudz atkarīgs no tā, ko mēs sagaidām no mīlestības, kā to uztveram. Tā ir emocija vai lēmums? Protams, mīlestība ietver sevī labas sajūtas, bet, kad nāk grūti laiki un rutīna, vai tas nozīmē, ka tā aizgājusi?” retoriski jautā Džodija, “likdama” uz lēmumu un būdama pārliecināta, ka sajūtas var uzkurināt un uzjundīt. “Sajūsma par otru pēc 30 gadiem vairs nebūs tāda pati kā pirmajā laulības gadā. Tas attiecas uz visu, ko darām pirmo reizi, piemēram, slēpošana. Sākumā ir “Vau!”, bet ar laiku tas pazūd, tomēr vienalga ir prieks par nodarbi, ir vēlme to darīt, un esi kļuvis nobriedušāks pieredzē. Arī attiecības nobriest, kad sajūsmu var nomainīt miers un laime!”
Kopā slidot un sēņot
Rutīna ir neizbēgama attiecību daļa, kurai ir gan labās, gan sliktās puses, turpina Dž.Brankampa. “Noteiktā tās daļā ir komforts, drošība un stabilitāte. Tipisks piemērs – sieva virtuvē gatavo vakariņas un rūpējas par bērnu, kamēr vīrs sēž pie televizora. Ja abi to pieņem, nav problēmu! Tomēr, ja kāds sāk justies neapmierināts, par to jārunā un jāmeklē risinājumi,” norāda konsultante, kā labākās zāles iesakot atrast kopīgu nodarbošanos. “Ja jūties garlaikots, sakrati savu rutīnu! Un nav pat obligāti jādara vecumam atbilstošas lietas. Ja 50 gados vēlaties kopā slidot – uz priekšu! Svarīgi, ka jums tas abiem patīk!”
Kopā darāmo lietu sarakstā var būt pavisam vienkārša rīcība – kāda galda spēle, mierīga pastaiga vai pasēdēšana kafejnīcā, vien ar norunu, ka tas ir randiņš, kurā netiks iztirzātas darba lietas un mājas problēmas.
Ieradumu kopā pavadīt laiku ieteicam iedibināt jau attiecību sākumā, jo ar gadiem tas varētu nevesties tik gludi, bet nemitīgi būt atsevišķi ir pat bīstami, jo tā attīstās divas neatkarīgas dzīves, turpina Džodija, piekrizdama arī līdzsvara esamībai vaļasprieku ziņā, atļaujot partnerim izbaudīt savus hobijus. “Vīriešiem gan šajā ziņā ir priekšrocības, jo sieviete, pat ja vēlas kādu hobiju, ir tik aizņemta ar bērniem, mājas dzīvi un darbu, ka viss viņas laiks tiek burtiski noēsts. Tomēr, ja dzīvesdrauga vaļasprieks palīdz viņam atbrīvoties no darba stresa un viņš atgriežas atspirdzis un laimīgs, labāk būs arī pašai. Protams, tas jāuzlūko morāles kontekstā!”
Kāpēc otrs pretojas?
Laimīgu un piepildītu attiecību pamatā noteikti ir abpusēja sadarbība, komunikācija, vēlme ieguldīt un kopt. Tomēr nereti gadās, ka otrs tam pretojas vai izturas vienaldzīgi. “Mans pirmais jautājums būtu – kāpēc tā? Vai partneris domā, ka nav vērts turpināt attiecības? Vai viņam šķiet, ka jāsper pārāk lieli soļi? Kāpēc nevēlas mēģināt? Dusmu, rūgtuma un pretestības dēļ? Ticu, ka visu var vērst par labu, bet tas prasa laiku, piedošanu, ļoti lielu pacietību un mazus rīcības solīšus. Svarīgi arī paraudzīties uz lietām no partnera redzes viedokļa – vakariņas sveču gaismā iespējams vienmēr nederēs! Tā ir kā balansēšana uz virves – jābūt vērīgiem, kas notiek, jāstrādā kopā, jāpalīdz otram!”
Kopā sportojam
Valentīna, precējusies deviņus gadus: – Tā nu tas ir – attiecībās jāpiedzīvo dažādi laiki. Gadi sadalīti pa tādiem kā posmiem. Citi teic, ka pirmie seši tie grūtākie. Kā nu kuram! Mūsu pirmie gadi bija gan jaukākie, gan vētrainākie. Apskurbums, ka esam precējušies, mēģināšana pielāgoties, salīdzinoši daudz brīva laika un līdz ar to iespēja “kasīties”. Viss mainījās ar dēla piedzimšanu. Biju tik ļoti pārņemta ar mazo, visiem darbiem un problēmām, ka īpaši nepietika spēka iedziļināties attiecībās. Godīgi sakot, tās kļuva vēsākas, un tā bija pirmā reize, kad abi sapratām, ka lietas pašas par sevi nenokārtosies – ja gribi ko izaudzēt, stāds jākopj!
Man (kā sievietei) gan vienmēr šķitis, ka mans ieguldījums ir lielāks un man vairāk gribas labu laulību, bet ātri esmu sapratusi, ka nedrīkstu otru grūstīt – tas rada pretēju efektu. Esmu arī koferus kārtojusi un pa vairākām dienām nerunājusi, bet arī tam bijusi maza jēga. Mierīgā garā jāmēģina atrast kādu kopsaucēju. Krīzes palīdz izdzīvot atmiņas un sapratne, kāpēc esam kopā un ko tas otrs cilvēks man nozīmē.
Piekrītu, ka jāmēģina kaut ko darīt kopā. Laiku palaikam sarunājam dēlam auklīti, bet paši dodamies uz kino vai kafejnīcu. Nesen esam sākuši apmeklēt sporta zāli – tas noder gan fiziskajai formai, gan attiecībām. Uzlabojas garastāvoklis, kļūstam tuvāki un mīļāki!
