Gulbeniete Rūta Cirpone par pašas piedzīvoto: “Mūsu dzimta tika izārdīta.”

Ar dažām fotogrāfijām no Tālajos Austrumos pavadītā laika uz “Dzirksteles” redakciju atnāk Rūta Cirpone, dzimusi Tipāne (77). Saka – viņai pašai saglabājies pavisam maz attēlu, lielākā daļa ir pie bērniem, pie mazbērniem. Rūta stāsta klusi, nosvērti. Stāsta par visdārgāko, kas vien cilvēkam var būt, par savu dzimtu. Kādā mirklī viņa sameklē kabatlakatiņu. Pieklust. Un runā atkal. Viņa ir viena no tiem latviešiem, kurus saucam par Sibīrijas bērniem.

Uz taigu aizveda kā tukšiniekus

Neko Rūta neatceras par ceļu uz izsūtījuma vietu, kura atradās dziļi taigā aiz Amūras. Vien zina no vecāku – Markusa un Annas Tipānu – stāstītā, ka ģimeni kopā ar trim bērniem izveda 1949. gada 25. martā. Tētim tad bija 44 gadi, mammai – 32 gadi. Brālim Jānim bija gandrīz 11 gadi, māsai Intai – 7 gadi. Pati Rūta bija vien gadu un 10 mēnešus veca. Kaimiņiene pieteikusies mazo Rūtu noslēpt mucā. Mamma nebija ļāvusi.

“Mamma, turot mani klēpī, kliegusi: “Šaujiet mani nost, es nekur nebraukšu!” Bet kareivis, kas stāvējis uz vakts, teicis, lai pakojas. Kad mamma nereaģējusi, viņš visu no skapja metis ārā un krāvis līdzi vešanai. Tur bija tāda villaine, kura vēlāk ļoti noderēja. Mājās ne garozas tajā brīdī nav bijis, ko paņemt līdzi. Maizei mīkla bijusi iejaukta, bet izcepta nebija. Cūka arī vēl nebija nokauta. Mani vecāki ar mums, bērniem, uz Sibīriju tika izvesti kā tukšinieki. Tikai mammas tētis Jēkabs atveda mums uz staciju piena kanniņu. Iejūdza zirgu un atbrauca. Kā par brīnumu karavīri bija atļāvuši iedot mums to pienu,” stāsta Rūta.