Janīna Kursīte: “Valdībā un Saeimā strādā cilvēki, kuriem sirds ir iesaldēta.”
“Latvietis ir kā tā varde, kas ķepurojas, nevis kliedz un grimst dibenā. Svarīgākais šajā brīdī ir izjust citam cita labvēlīgo plecu, palīdzēt un priecāties par otra veiksmi, ar domu, ka nākamais, kuram paveiksies, būšu es vai mana ģimene,” saka Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte. Viņa janvāra beigās ciemojās Gulbenes bibliotēkā, lai risinātu sarunu par to, kas notiek Latvijā, kas notiek ar mums.
Esam apdraudēti “Šodien latviešu tauta skatāma plašā diapazonā, sākot no galīga izmisuma līdz noskaņojumam, ka jebkurā situācijā var pasmieties arī par traģisko, piemēram, “110. pantā” klausoties finanšu ministra Ata Slaktera izteikumus. Tas, ko viņš runā, ir traģiski, bet jau kļūst smieklīgi. Pasmiešanās atbrīvo sakrājušos negatīvo enerģiju,” saka J.Kursīte.
Desmit gadus kopā ar studentiem braukājot pa Latvijas novadiem, kā arī esot citur, kur ir latviešu pēdas – Baltkrievijā, Krievijā, Lietuvā un citās valstīs, cienījamā profesore pārliecinājusies, ka situācija nav mainījusies. Ja agrāk latvietis brauca tur, kur ir lētāka zeme, tad arī šodien latvieši brauc tur, kur var kaut ko nopelnīt.
“Iekāpjot laika upē, var redzēt, kas notiek,” saka viņa.
Klausoties izceļojošo latviešu stāstos, I.Kursīte sapratusi, ka, aizbraucot uz svešu vietu, vislabākās apņemšanās var izpildīt vienas divu paaudžu laikā, bet trešajā paaudzē tas ir ļoti grūti, jo zūd motivācija, reliģiskā piederība, ienāk cittautieši. Tautas izklīšana ved uz tās novājināšanu. Nav iespējams paturēt savu identitāti, aizbraucot prom no Latvijas.
“Ja grib saglabāt valsti, tautu, tās kultūru un valodu, vairumam tautas ir jādzīvo kompakti. Pašreiz mēs esam apdraudēti,” uzskata J.Kursīte.
Ir zudusi uzticēšanās
Profesore domā, ka pārejas situācijā visneaizsargātie ir jaunie un vecie. Par vārdu ar burvju spēku ir kļuvis vārds “optimizācija”. Tā rezultātā no darba atbrīvo vecos un jaunos, kuriem vēl nav šīs darba pieredzes.
J. Kursīte iesaka šodien visiem pārlasīt pasakas, jo tajās rodamas atbildes uz daudziem jautājumiem.
“Diemžēl bez pagātnes nav nākotnes. Tāda ir arī šodienas situācija, kad šķiet, ka valdībā, Saeimā, pašvaldībās strādā cilvēki, kuriem sirds ir iesaldēta. Situācija ir grūta, mēs daudz ko no savām niecīgajām algām, pensijām un stipendijām varētu ziedot citiem, ja būtu uzticēšanās. Diemžēl Latvijā tā ir zudusi. To rāda interneta portāli, kur tiek apķērkti arī labi priekšlikumi, bet pie pozitīva rezultāta var tikt tikai ar pozitīvu diskusiju un pozitīviem pārmetumiem, ka tev ir ko likt vietā,” domā profesore un pamato savu ieiešanu Saeimā.
Ietekmēt var darbojoties
“Man ir darbs, kurā esmu laimīga un, kas ļoti patīk. Redzot, ka tas, kas man ir tuvs – novadi, valoda, Latvijas nākotne un perspektīvas citu Eiropas valstu vidū, burtiski izslīd no rokām, ka zem kājām zūd pamats, varēju rakstīt protesta vēstules, iet “lietussargu revolūcijā”, piedalīties referendumā vai citur, bet sapratu, ka no tā nekas nemainās. Bija divas iespējas. Viena iespēja aizbraukt no Latvijas, bet man tas būtu traģiski. Otra – krāt niknumu un vienkārši zvetēt pa labi un kreisi, kā tas redzams internetā, lasāms laikrakstu lasītāju vēstulēs, dzirdams sarunās. Es izvēlējos trešo – kaut ko ietekmēt, ejot un darbojoties.”
J.Kursīte sapratusi, ka tad, ja ir kaut mazākā cerība kaut ko mainīt, cilvēkam ir jāiet politikā. Profesore cer, ka viņai tas ir uz laiku, jo politiķis – tā ir profesija, kas prasa atmest daudz ko citu, patiesi tuvo, bet tad, kad ir krīze, tad paātrinātā tempā ir jāveido pilsoniska sabiedrība. J.Kursītei norādīts, ka politikā viņa iegājusi ar domu kļūt par nākamo izglītības ministri. “Man no tā apskrējās dūša gandrīz līdz asarām. Te nu ir savstarpējās uzticēšanās piemērs un priekšstats par politiķiem, ka par tādiem kļūst tikai tāpēc, lai iegūtu amatu,” saka profesore.
Viņa iesaka neuzķerties uz politiķu solījumiem, jo visi, kas nāk politikā, kaut ko sola, bet tos paškritiski izvērtēt.
Galvenās – ētiskās vērtības
J.Kursīte uzskata, ka šodien Latvijā un pasaulē ir garīgā krīze.
“Mēs esam kristieši. Pat ja tādi neesam, tad no vecākiem un vecvecākiem nāk līdzi latviskās vērtības. Jebkurā gadījumā cilvēkā galvenās ir ētiskās vērtības, bet pēdējo trīsdesmit gadu laikā šīs vērtības ir atmestas malā kā kaut kas novecojis un nevajadzīgs. Dominē ekonomiskās vērtības. Galvenais šodien ir kukuļņemšana un došana, kas ir krimināli sodāma parādība. Par otru brīnumnūjiņu uzskata lobēšanu. Tikai tad, kad Gruzijā sāka iet karsti, cilvēki pamodās, ka ir jāpalīdz otram. Kad dega Reģu pansionāts, mums atvērās sirdis, bet ikdienā diemžēl redzam, ka uz priekšu tiek tie, kam ir spēcīgāki elkoņi,” saka zinātniece.
Viņa uzskata, ka sabiedrībā valda bara instinkts, proti, ja lobēt var vieni, tad mums – pārējiem- laikam jārīkojas tāpat.
“Pēkšņi cilvēks apjēdz, ka ir tikpat netīrs, kā tie citi, kas skrējuši pa priekšu, jo ir padevies pūļa instinktam. Kā no tā atbrīvoties? Manuprāt, baznīcai jābūt spēcīgākai, iestājoties par garīgajām vērtībām, bet arī baznīcā mācītāji ir tikai cilvēki, kuri dzīvo mūsu laikā un sabiedrībā. Visu nevar novelt tikai uz mācītājiem un skolotājiem, nevar pārmest vecākās paaudzes ļaudīm, ka viņi šodienas sabiedrību tādu ir izaudzinājuši,” uzskata J.Kursīte.
Jāsaka tas, ko tu domā
Profesore norāda, ka cilvēkiem ir jāizkopj īpašība vienmēr teikt to, ko domā, vienalga, ko citi par tevi saka.
“Pēc pirmajām Saeimas sēdēm, kurās piedalījos, uz mani droši vien skatījās kā uz pustraku profesori, bet man ir vienalga, ko viņi domā. Negāju Saeimā, lai mēģinātu radīt par sevi kaut kādu iespaidu, jo tas nav konkurss.”
J.Kursīte uzskata, ka nav jābaidās runāt krieviski ar vecu cilvēku, kurš 80 gados latviski neiemācīsies vai arī viņš ir iebraucis Latvijā.
“Krievu valodai nav nekāda vaina, tāpat kā krievu kultūrai. Viss atkarīgs no cilvēkiem. Šodien ļoti pieaugusi angļu valodas ietekme, bet pēc ilgas atkarības, latviešiem ieejot jaunā telpā, lielai daļai bija ilūzijas, ka tur viss ir labāk. Cilvēka dabai ir raksturīgi līdzīgi kā futbolā visiem barā skriet pēc bumbas. Pēc kāda laika saproti, ka netiksi līdzi, tāpēc, lai uzvarētu, jābūt taktiskam zīmējumam. Angļu valoda ir izeja uz pasauli,”saka zinātniece.
Cilvēkiem negrimt rūgtumā
Cilvēkiem, kuriem ir maza pensija vai trūcīga iztika, J.Kursīte iesaka negrimt rūgtumā, jo tas visu sabojā. Viņa stāsta par kādu Latgalē sastaptu sievieti, kura nevis ļāvusies rūgtumam, bet audzējusi puķes un ogulājus.
“Kad cilvēkam nav spēka veikt fiziskus varoņdarbus, jāmēģina dot gudrus padomus. Tajos slēpjas gados vecāku cilvēku lielākais spēks. Teiksiet, kas šodien tos prasa, bet spēja neuzkrītoši piedāvāt ir liela māksla. Katra cilvēka dzīves pieredzei ir liela bagātība un vērtība, tikai jāpārdomā, kam šo bagātību piedāvāt. Ja iesiet pie jaunā un teiksiet, ka viņš ir muļķis un daudz ko dara nepareizi, tad jaunais neklausīs. Ja tomēr jaunie un spēcīgie negrib vecos ņemt vērā, tad vecajiem ir vēlēšanu tiesības. Vēlēšanās katra cilvēka balss gan “par”, gan “pret” var izrādīties ļoti svarīga. Arī gados veciem cilvēkiem ir jāapvienojas, nevis tāpēc lai spriestu, cik šis laiks ir netaisnīgs un grūts, bet kā ar prāta spēku palīdzēt pasaulei kļūt labākai, jo ikviens – arī šķietami bagāts cilvēks var nonākt trūkumā,” saka J.Kursīte.
Viņa uzskata, ka cilvēkiem citam ar citu ir daudz vairāk jārunā, jo nocietināšanās neko nedod. Nevar būt tā, ka ir viena vara un akla paļaušanās tai.
Jābūt griestiem un grīdai
“Var jau teikt, ar ko Ministru prezidents ir labāks un arī viņš lai saņem tikpat lielu algu kā, piemēram, skolotājs. Tomēr ir jāsaprot, ka tā ir cita atbildība. Nevar būt tā kā komunistu laikos, kad visi saņēma vienādi, bet neviens ne par ko neatbildēja. Ir jābūt griestiem un grīdai. Cilvēkos neapmierinātība briest tad, ja mēs kā akā metam akmentiņus – noplunkšķ, bet ūdens līmenis akā nemainās. Ja valdība ir gudra, tad tā ieklausās pirmajos bruģakmens signālos. Ja valdība ir aptaurēta, tad tā neko nedzird, bet izvirza memorandus pret vardarbību. Varam pieņemt memorandu pret zagšanu un tamlīdzīgi, no tā nekas nemainīsies. Arī kosmētiski uzlabojumi politikā nelīdzēs,” uzskata J.Kursīte.
