Johooooo! Šodien, 2009.gada 6.februārī, es jau no paša agra rīta pirmo reizi tā īsti sacēlu gaisā abas ausis un vairs neļauju tām nošļukt. Tagad izskatos pēc īsta ruda lapsēna.
Ziniet, lai vai kas, ausis ir jātur gaisā, ja ir tāda Dieva dāvana. Par spīti krīzei. Esmu taču dzimusi Lāčplēša dienā – 11.novembrī. Tāpēc – kur ir mans spēks? Nu, protams, ausīs! Manas ausis nedrīkst aiztikt, glaudīt. Drīkst tikai mīļi pakasīt aiz austiņas.
Dzirdīgas un lepnas ausis šodien ir vajadzīgas katram, kas vēlas stingri stāvēt uz zemes un nepazust. Es protu. Es mācos klausīties visā un visos, taču man savs viedoklis par visu. Tāpēc daži ir teikuši: “Tas Ļoļuks tāds viltīgs, bet… labsirdīgs.”
Palikt pie savām ausīm un tiesībām dzirdēt ko un kā es gribu, bet vienlaikus būt iemīļotai un cienītai – tas prasa zināmu viltību. Gribu novēlēt katram savas ausis godāt un uzticēties tikai savējām.
