Par godu Lejasciema 150 gadiem Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centrā ir atklāta līdz šim nebijusi izstāde – “Radīts Lejasciemā”, kurā skatāmi 36 Lejasciema autoru darbi.
Izstādē ir skatāmi esošo un bijušo lejasciemiešu amatnieku un mākslinieku darbi dažādās tehnikās un materiālos. Izstādes atklāšanā klātesošos uzrunāja centra vadītāja Dana Puidze. “Esmu laimīga, ka te ir sanācis tik daudz cilvēku! Mans mērķis izstādei “Radīts Lejasciemā” bija sapulcēt māksliniekus, amatniekus, kuri darbojas Lejasciemā, jo es, strādājot šeit, zinu, ka jūsu ir daudz. Šoreiz sanāca 36, bet jūsu ir daudz vairāk, jo, kā jau mākslinieki, jūs esat diezgan kritiski pret sevi, un bija tādi, kurus nācās uzrunāt vairākkārt. Šaubījos, vai izstāde sanāks un vai mums visiem kopā būs “Radīts Lejasciemā”, bet tas ir izdevies!” priecājās Dana.
Arī lejasciemiete Inga Nagle “Dzirkstelei” apliecināja, ka lejasciemietis pēc dabas ir tāds, kurš jāuzrunā, bet, ja uzrunā, tad ir ļoti atsaucīgs.
Vienuviet satiekas radošie lejasciemieši
Viens no māksliniekiem, kuru darbi apskatāmi šajā izstādē, ir lejasciemietis Maigurs Samsons, kurš ir interjera dizainers.
“Lejasciemā esmu dzimis un mācījies. Uz šejieni pārvācos no Rīgas. Dzīvoju arī ārpus Latvijas. Atgriezos. Viss – pietiek. Jāsāk ar mākslu nodarboties,” smaida Maigurs, kurš ir absolvējis Tallinas Mākslas institūta Arhitektūras fakultātes Interjera nodaļu, ir Latvijas Dizaineru savienības biedrs, ieguvis nozīmīgas balvas starptautiskos projektu konkursos.
“Gleznoju un nodarbojos ar koku. Vienu brīdi patika gleznot portretus. Patīk gleznās noķert arī noskaņu,” saka Maigurs.
Pagājušajā gadā viņš piedalījās Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja rīkotajā izstādē “Krēsls un priekšauts” – linu priekšauti ar Madernieka dizaina elementiem, kā arī restaurēti/jaunradīti koka krēsli. “Krēslu pats projektēju, pats taisīju. Arī šogad būs jāpiedalās festivālā “Divi Jūliji”,” saka Maigurs.
Savukārt Ingas Nagles radošums un izdoma ir apbrīnas vērta. Izstādē aplūkojami krēsli un galds, kas, no malas raugoties, liekas, ka izburti kā no pasakas. “Jānis (dzīvesbiedrs – red.) bija atvedis vecus krēslus un izmetis. Jautāju, vai viņam vajag. Bija tādi pufīgi, dermatīna. Krēslu vidus izgriezu, izvācu visu. Piepildīju ar granti un sastādīju augus, kas salasīti no pašas puķu dobēm. Ap koka un krēslu karkasiem apvīti sausi zariņi, sūnas. Tāpat arī galdiņš – tas tapa no lūžņiem. Mēs Lejasciemā paši domājam, kā radīt skaistumu un kā no nekā radīt kaut ko skaistu,” laikrakstam uzsvēra Inga.
Lejasciemieti Madaru Lācīti dzīves ceļš atvedis atpakaļ uz dzimto pagastu. Viņas darbi – dedzināti zīmējumi uz koka – publiski aplūkojami pirmo reizi. “Tētis ir galdnieks, līdz ar to man koks vienmēr ir pieejams. Pirms kādiem pieciem gadiem pirmo reizi pamēģināju dedzināt kokā zīmējumus, ornamentus, bet īsti nepatika, arī tehnika vēl nebija tik laba. Tad pa pasauli izskraidījos, visu ko pamēģināju un atgriezos mājās. Vajadzēja kaut ko sākt darīt. Tiku pie koka un domāju, ka vajadzētu atkal pamēģināt, un tā arī sāku. Tā ir mana pamatnodarbošanās,” stāsta Madara, kura atzinīgi vērtē šādas izstādes rīkošanu, jo tā ir iespēja visiem kopīgi parādīt, cik daudz Lejasciema pagastā ir talantīgu cilvēku.
Par dzīvi Lejasciemā viņa saka, ka ir mierīgi un klusi, savukārt paši lejasciemieši – ļoti ģimeniski cilvēki.
Dzied, raksta dzeju un prozu
Pēc izstādes atklāšanas lejasciemieši kopā ar visiem pulcējās uz satikšanās un sadziedāšanās pasākumu, kuru vadīja lejasciemiete Agita Mačuka. Pasākumā ar dziesmu, dzeju, stāstiem un mūziku priecēja lejasciemieši, koris “Kaprīze” un viesi. “Lejasciemam – 150! Tikpat, cik dziesmu svētkiem!” uzsvēra pasākuma vadītāja.
Uz skatuves pirmās kāpa divas Lejasciema meitenes – Ieva Deigele un viņas mamma Inga Deigele. Abas atzina, ka Lejasciems ir vieta, kuru viņas sauc par mājām. Pasākumā viņas dziedāja Ievas radītu dziesmu “Pavasaris”.
Artis Gailis, kurš klātesošos arī priecēja ar savu uzstāšanos, uz Lejasciemu atnācis dzīvot no Cēsīm. “Man likās, ka te ir labākās mājas. Sāku mācīties te skolā 8.klasē, un mēs bijām astoņi cilvēki klasē. Man likās – kā tas ir iespējams? Bet tik sirsnīgi astoņi cilvēki klasē! Iepazinu te cilvēkus un sapratu, ka Lejasciems kļūs par manām sirdssiltākajām mājām. Tagad jau ceturto gadu dzīvoju Rīgā, bet ik pa brīdim aizdomājos, kā tad Lejasciemā klājas. Te, Lejasciemā, sāku dziedāt jauniešu vokāli instrumentālajā ansamblī “Deep Silence”, sāku dziedāt arī Lejasciema korī “Kaprīze”. Paldies “Kaprīzei” par pavadīto laiku kopā, jo tas bija ļoti interesants un man saistošs laiks!” uzsvēra Artis.
Lejasciemieši arī raksta dzeju un prozu. “Ir ļoti daudz literāru talantu Lejasciemā. Šobrīd visražīgākā Lejasciema dzejniece ir Irisa Puidze,” teica pasākuma vadītāja.
Irisa, pirms lasīt savu dzeju, pastāstīja, ka Lejasciems ir visa viņas dzīve. “Nebūtu Lejasciema – nebūtu manis, nebūtu manis – nebūtu dzejas, nebūtu dzejas – nebūtu manis šeit,” teica dzejniece.
Mastā uzvelk savu karogu
Tieši Lejasciema centra laukumā sestdien, 15.jūlijā, tika svinīgi atklāti svētki. Mastā tika uzvilkts Lejasciema tautas mākslu simbolizējošais karogs, kurš kopš 2013.gada trīs reizes bijis kopā ar lejasciemiešiem Vislatvijas dziesmu un deju svētkos.
“Un varbūt kādam tas šķiet sīkums, ka bērni aug un dziesmas dzied, mums tomēr mīļš šeit katrs līkums, jo mājas te un puķes zied,” tā savu dzeju atklāšanas brīdī skandēja I.Puidze.
Dziedāja Juta Šķirmante, pie klavierēm bija Evelīna Cielava – abas lejaciemietes. Pie skaņu aparatūras bija Jānis Mellis, kuram palīgos nāca tagad arī dēls Dāvis.
Savukārt pagasta pārvaldes vadītājs Māris Milns, uzrunājot klātesošos, atgādināja, ka Lejasciems ir vieta pie divām upēm – Gaujas un Tirzas. No plostnieku un mežcirtēju apmetnes tas izauga par mazu pilsētiņu. Kā zināms, 11 gadus līdz pat 1939.gadam Lejasciemam patiešām oficiāli bija pilsētas statuss.
Lai kādā statusā šo vietu dēvētu šodien, paši lejasciemieši zina – šī vieta ir īpaša. Vieta, kurā iebraucot vari sākt skaitīt stārķu ligzdas uz elektrības stabiem – Lejasciemā necīnās ar stārķiem, bet saudzē un sargā tos. Lejasciems ir vieta, kur piedzimt, uzaugt, aizlidot un atgriezties. Vieta, kur atnākt un palikt. Vieta, kura pavadīt vasaras. Ļoti ģimeniska vieta.
Svētki Lejasciemā bija veidoti tā, lai varētu, kaut vai pastaigājoties, baudīt skaistumu, kas tapis ar pašu iedzīvotāju līdzdalību, laikrakstam teica pagasta kultūras nama vadītāja Rita Gargažina. Piemēram, Annas Sakses ielā ar ziedošām puķēm rotāti balkoni esot ikdiena. “Mums ir mīļa gan šī iela, kuru saistām ar “Pasakām par ziediem”, gan citas ielas. To mums Lejasciemā pavisam ir piecpadsmit. Svētkos īpaši izcelta ir vēsturiskā Rīgas iela. Bet mums ir vēl citas ielas, kuras izbaudīt – Rožu iela, kura ved uz atpūtas parku; Smilšu iela, kura ved uz Gaujas upes pusi. Ielu skaits ir apliecinājums – Lejasciems ir maza pilsētiņa,” pastāstīja R.Gargažina.
Vides estētika un romantisms – Lejasciema rota
Uz svētkiem Lejasciems bija īpaši krāšņi uzziedējis. “Mūsu uzruna pagasta iedzīvotājiem, gatavojoties svētkiem, bija tāda: apsēdies, padomā, parunā, atceries! Tāpēc šajos svētkos kā simbols tika izraudzīts krēsls, soliņš. Un svētkos šie īpašie krēsli tika izvietoti dažādās vietās. Kā rota papildus puķēm, skaistajai vasaras dabai. Kā vides objekti. Krēsli – kā vieta, kur apsēsties. Par to gādājām mēs, svētku rīkotāju komanda. Taču atsaucība bija arī no privātmājām. Ārā tika izlikti krēsli, soliņi pie dzīvojamajām mājām. Paldies Mārītei Podai! Paldies Dignai Baltiņai! Par to liels paldies!” teica R.Gargažina.
Daudzo puķaino vides objektu veidotāja ir I.Nagle. “Inga ir mūsu “miljons”! Viņa nāca ar savām idejām, saviem piedāvājumiem, un mēs centāmies viņu atbalstīt, kā vien spējām. Skaisti viņas vadībā izveidojām arī savu Sajūtu parku, kur mums ir tirgus vieta. Par tirgus laukumu atbildību uzņēmusies Vizma Petrova. Laukums atrodas uz pašvaldības zemes. Un šis ir mūsu projekts, kuru uzsākām pirms vairākiem gadiem, tur veicot dekoratīvos stādījumus. Ir vīzija, kā tālāk attīstīt šo vietu,” stāstīja R.Gargažina.
Sajūtu parkā pie zupas katliem sastaptā lejasciemiete Zinta Kalniņa “Dzirkstelei” pastāstīja, ka svētkiem pagatavota soļanka un aukstā zupa. “Mēs esam lejasciemieši, savas vietas patrioti. Šie ir mūsu svētki. Ar zupu esmu tikusi galā viena pati. Mums katram svētku gatavošanā un norisē ir savi uzdevumi. Visi cits citam palīdzam. Ieguldīts ir liels darbs,” teica Z.Kalniņa.
R.Gargažina slavēja – Lejasciemā ir sabiedriski aktīvu un atbildīgu cilvēku kopa, kurai allaž piepulcējas vēl citi. Starp šiem vietējās dzīves veidotājiem ir arī Lāsma un Valērijs Gabdulļini.
“Patīkami, ja uz aicinājumu atbalstīt, palīdzēt svētku organizēšanā gadu no gada cilvēki atsaucas. Tad ir sajūta, ka svētkus radām paši, nevis tikai patērējam tos,” sacīja R.Gargažina.
Pašu iniciatīva un līdzi darbošanās
Pašus mazākos apmeklētājus svētkos izklaidēja visi bērnudārza “Kamenīte” darbinieki, kuri teatrāli iejutās dažādu dzīvnieciņu lomās. Bija pieejamas dažādas rotaļas gan kopā ar vecākiem, gan tikai bērniem.
Bērnudārza darbiniece Ilze Gusare “Dzirkstelei” izteica komentāru gan par svētkiem, gan par sava bērnudārza ikdienu: “Mums ir gana daudz vietējo bērnu, tomēr vienmēr laipni gaidām arī mazos no blakus esošajiem pagastiem.” Pati par sevi I.Gusare sacīja: “Esmu dzimusi un visu mūžu dzīvoju Lejasciemā. Darba mūžs jau drīz sasniegs 35 gadus. Nekad nav bijusi doma doties projām no šejienes. Šeit ir īpaša vide, daba, ūdeņi. Un arī cilvēki šeit, Lejasciemā, mēs visi esam savējie.”
Par saviļņojošu brīdi izvērsās skrējiens apkārt Lejasciemam ar devīzi “Just līdzi”. Starp līdzjutējiem bija arī Dainuvīte Brūniņa, kura jau vairākus gadus par savām mājām sauc Lejasciemu. Viņa noskatījās, kā skrējienā piedalās trīsgadīgā mazmazmeitiņa Žaklīna, un pie reizes sarunā ar “Dzirksteli” atcerējās, ka arī meita Lāsma savā laikā sporta gaitas sākusi četru gadu vecumā. Pavisam skrējienā piedalījās gandrīz 60 dažāda vecuma dalībnieki.
Izstaigājot Rīgas ielu Lejasciemā, ikviens varēja ne tikai apskatīt vides objektus – krēslus, bet arī vairākos informatīvajos stendos uzzināt par šīs ielas vēsturi. Savukārt vietējais ziedu un dāvanu veikals šoreiz saviem pircējiem bija sarūpējis saldu pārsteigumu – iespēju iegādāties mājās ceptu divu veidu kūku gabaliņus. Baudīt kārumu varēja, piesēžot ārā uz krēsliem pie veikala. Veikalā rosījās saimniece Gunita Samsone un viņas māsa Ivita Stivka, kuras pastāstīja – kūkas esot cepusi viņu mamma Ruta Samsone. Arī viņas palīdzēja Lejasciema svētkiem būt saldiem. “Mammai ir savi noslēpumi, kā viņa cep kūku “Cielaviņa”,” “Dzirkstelei” teica G.Samsone. Tieši šīs kūkas gabaliņi pircēju mutēs izkusa zibenīgi.
Lelde Liepa-Liepiņa uz svētkiem Lejasciemā no Jelgavas bija ieradusies kopā ar vīru Uldi, dēliem Ralfu un Reini un ģimenes suni Arlo. “Bērnībā visas vasaras ir pavadītas pie radiem Lejasciemā, visas takas šeit ir zināmas. Tagad šurp vasarā braucu ar ģimeni. Bērni un vīrs piedalījās skrējienā apkārt Lejasciemam,” viņa sacīja “Dzirkstelei”. Nākamajā vasarā ģimene, visticamāk, atkal brauks atpūsties tieši uz Lejasciemu.
Zem miesta zīmes šovasar noritēja Lejasciema tradicionālie svētki. Visur tika akcentēts skaitlis 150. Tieši pirms tik gadiem Lejasciems oficiāli ieguva miesta statusu Valkas apriņķī.
Miests vēsturiski skaitījās neliela apdzīvota vieta, kuras iedzīvotāju vairums nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību, nevis ar zemkopību. Ne jau velti Lejasciema centrā ir simbolisks vides objekts – krūka un sfēras, kas līdzinās keramikas veidojumiem. Bet podnieka Mazkalniņa dzīvojamā ēka-darbnīca (celta 19.gadsimta beigās) Lejasciemā, Kalēju ielā 6, ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, un vienlaikus tā ir liecība par senajām amatu prasmēm Lejasciema miestā.
— Inita Savicka, Diāna Odumiņa
#SIF_MAF2023
Zina , iedosi soļankas recepti, bija laba, malacis
Kāpeec Daukstēsnav pagasta svētku?
Vairāk foto skatīt Lejasciems Facebook! Tad radīsies pilnīgāks un daudzpusīgāks priekšstats par šo grandiozo pasākumu.