Mareks Brokāns: “Uz sacensībām neviens nebrauc zaudēt, bet gan uzvarēt.”
Daukstu pagasta “Pakalniešu” māju iedzīvotājam Marekam Brokānam dūkanais Amerikas šķirnes rikšotājs Power Heart, kas tulkojumā nozīmē “visustiprais”, ir daļa no saimnieka dzīves un vaļasprieka.
– Kas pamudināja pievērsties zirgu rikšošanas sportam?
– Septiņdesmitajos gados ar rikšotāju zirgiem sāka nodarboties mans vectēvs, kurš dzīvoja Latgalē. Tur rikšošanas sacensībām ir ļoti senas tradīcijas. Tas nozīmē, ka sacensību dalībnieks nesēž zirga mugurā, bet īpašos divričos. Diemžēl deviņdesmitajos gados tās tika uz laiku pārtrauktas, lai no jauna atdzimtu 2005.gadā. Rikšošanas sacensības ir notikušas Balvos, Tilžā, Lazdukalnā, arī dziļāk Latgalē, piemēram, Krāslavā, Dagdā un citur. Zinu, ka arī manam vecvectēvam savulaik pat Rīgas hipodromā stāvēja zirgi. Pirmās oficiālās sacensības tur reģistrētas 1886.gadā, bet 1965.gadā hipodroms tika likvidēts. Arī mans onkulis visu mūžu ir nodarbojies ar rikšotājiem. Kopš četru gadu vecuma esmu bijis kopā ar zirgiem. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez viņiem.
– Latvijā šis sports pagaidām uzskatāms par ekstrēmu?
Pie mums šīs sacensības joprojām uzskata par ekstrēmām, bet Lietuva un Igaunija ir tālu priekšā, jo tur tiek rīkotas savas valsts un arī Baltijas kausa izcīņas sacensības. Piemēram, 199 kilometru attālumā no mums atrodas Lietuvas pilsēta Duseta, kur notiek rikšošanas sacensības, februāra sākumā jau simts gadus. Tad tur sabrauc pieci seši tūkstoši skatītāju. Sacensības ilgst divas dienas un līdzinās vērienīgiem tautas svētkiem ar dažādiem koncertiem, gadatirgu un tamlīdzīgi. Lietuvā šī sporta nozare saņem valsts atbalstu, lai gan paši lietuvieši uzskata, ka viss balstās uz zirgu audzētāju entuziasma. Prēmijas, ko šajās sacensībās saņem uzvarētāji, ir lielas, tomēr arī rīkošanas izdevumi nav mazi. Vērot sacensības ierodas pat Valsts prezidents. Es tajās pagaidām vēl neesmu piedalījies. Biju tikai vērotājs.
– Kur un kā iegādājieties savu zirgu?
– Mans zirgs Power Heart savas lielākās uzvaras savulaik jau ir guvis Somijas hipodromos, jo neesmu pirmais tā saimnieks. Zirga rekords 1600 metru distancē ir 2.03 minūtes. Zirgam ir desmit gadi un viņš ir dzimis Somijā. Par viņa ātrumu, izturību un izskatu savulaik pārliecinājos Tallinas hipodromā, kur tas bija atvests no Somijas. Tur arī viņu iegādājos apmēram par 500 latiem.No apmēram 40 zirgiem bija iespējams izvēlēties to, kurš man labāk patīk, lai gan noteicošā vienmēr ir cena, jo labākie rikšotāji maksā ļoti dārgi. To cena var būt sākot no dažiem tūkstošiem latu līdz pat 100 000. Visu izšķir pārdevēja konkrētā brīža materiālā situācija, piemēram, miljonārs nekad savus zirgus lēti neatdos.
– Kad pirmo reizi pats piedalījāties sacensībās?
– Tas notika 2007.gadā. Sacensības notika Ludzas rajona Pušmucovas pagastā, kur startēju ar zirgu Power Heart. Pirms nedēļas biju rikšotāju zirgu sacensībās Dagdā, kur sacentos ar pārējiem divriču braucējiem. Uz ātrumu Latvijā zirgi sacensībās galvenokārt skrien 1600 un 2100 metrus. Diemžēl šoreiz finālā neiekļuvu, lai gan tieši Dagdā 1600 metros uzstādīju savu rekordu 2.10 minūtēs. Iespējams, kādreiz piedalīšos sacensībās Lietuvā, jo tur tās organizē gandrīz katru nedēļu, bet tam ir vajadzīga nauda. Šobrīd zirga transportēšanas un citas ar sacensībām saistītas izmaksas ir jāsedz pašam dalībniekam. Tā ir degviela, lai nokļūtu līdz sacensību norises vietai, jo Latvijā pagaidām par piedalīšanos sacensībās nav jāmaksā. Pavasarī braukšu uz Pušmucovu. Šajā sporta veidā ir jāiegulda daudz naudas, kamēr tas sāk sevi atpelnīt totalizatorā, kas neapšaubāmi ir lielākais skatītāju piesaistītājs un rikšotāju industrijas peļņas avots, piemēram, Somijā.
– Ar kādu ātrumu sacensībās skrien rikšotāji?
– Rikšotājiem ātrums ir apmēram 50 kilometri stundā, bet auļotājiem tas sasniedz pat 90 kilometrus stundā. Pasaules rekords rikšotājiem 1600 metru distancē ir 1 minūte 44 sekundes. Gadās, ka braucēju izsit no divričiem, bet man līdz šim tā nav gadījies. Galvā ir noteikti ir jābūt ķiverei. Katrs zirgs ir individualitāte. Tāpēc jau treniņiem ir liela nozīme. Lai piedalītos sacensībās ir labi jāiepazīst zirga raksturs un temperaments, jo tāpat kā cilvēks, tā arī zirgs pirms sacensībām izjūt satraukumu. Uz sacensībām neviens nebrauc zaudēt, bet uzvarēt. Visi ir gatavojušies, tāpēc bez satraukuma arī es neiztieku. Pagaidām rikšošanas sacensībās no Gulbenes rajona esmu vienīgais, ceru, ka vēl kādam par to radīsies interese.
– Kur un kā jūs trenējaties?
– Man nav profesionāla trenera, tāpēc visu daru pats saviem spēkiem. Trenēties sacensībām var gan ziemā, gan vasarā. Ziemā pie mājas uz lauka sniegā izveidoju vajadzīgā garuma apli un braucu. Zirgs skrien ļoti labi arī pa ledu, jo kājas ir apkaltas ar īpašiem pakaviem, kas neļauj slīdēt. Sliktāk trenēties ir pavasarī un rudenī, kad skrejceļa pamats ir mīksts. Power Heart ir hipodroma zirgs, tāpēc ar viņu var braukt arī pa smilšainu ceļu. Viņš psiholoģiski ir ārkārtīgi līdzsvarots un pieradis pie dažādiem negaidītiem trokšņiem, automašīnām un traktoriem, kā arī citiem savas sugas brāļiem, jo arī hiprodromā dažkārt braucienos kopā sacenšas pat deviņi zirgi. Dzīvnieks ir ārkārtīgi izturīgs, jo treniņa laikā spēj noskriet 15 un pat 20 kilometrus. Savulaik Latvija bija slavena ar izturīgajiem un ātrajiem rikšotājiem. Arī selekcijas mērķis ir iegūt iespējami ātrākus zirgus.
– Cik liela nozīme ir braucēja un zirga sadarbībai?
– Liela. Tas nav tā, ka es iesēstos divričos un nu tikai trencu zirgu. Dzīvnieks visu laiku ir jānotur rikšos. Ja zirgs sāk lēkt, sevi vari uzskatīt par zaudētāju, jo ir jāzaudē dārgās sekundes, lai zirgu atkal noturētu rikšos. Šim sporta veidam ir raksturīgi, ka sacensības nav ilgas. Zirgs skrien apmēram divas minūtes. Lielāku laiku prasa gatavošanās sacensībām. Ir jābūt abpusējai sapratnei. Daudz jāstrādā pie zirga gaitas izkopšanas, jo tā katram rikšotājam ir sava. Arī skrējienā, ja zirgs kaut kur aizķeras vai, mūsu valodā izsakoties, “uzsit” soli, viņam sajūk gaita.
(Vairāk lasiet 21.februāra “Dzirkstelē”)
