Nesen Gulbenes kultūras centrā man bija iespēja vērot pasākumu, kurā bija pulcējušies senioru deju izpildītāji, jo senioru deju grupa “Reveranss” pie sevis bija uzaicinājusi draugus no kaimiņu rajoniem. Eleganti saposušās dāmas un kungi, dzirkstošs prieks, sirsnībā teikti vārdi, bet galvenais – šiem ļaudīm tā bija iespēja vismaz uz dažām stundām aizmirst ikdienu.
Raudzījos šajos cilvēkos un jutos bagāta, jo man garām aizdejoja tik daudz mūžu. Mūžu, kuros pieredzēts viss: kara gadu šausmas un miera laika atdzimšanas spēks, tuvu cilvēku zaudējuma sāpes un trūkuma smacējošais skāviens, prieka un laimes mirkļi, savās rokās auklējot jaundzimušo, mazbērnu nebeidzamie pasaules izzināšanas jautājumi.
Par šādiem ļaudīm mēdz sacīt, ka viņi ir bagāti cilvēki, jo savu mūžu izdzīvo ar latvisku lepnumu, skaļiem vārdiem nerunājot par tiem brīžiem, kad cilvēciskā izturība dodas cīņā ar ciešanām un uzvar tās.
Skatos, kā garām aizdejo cilvēki, kuriem personiskais labums nav bijis galvenais, kuri nav pratuši izkrāpt no cita, bet labprātāk paši pasnieguši palīdzīgu roku otram.
Arī nākotnē pasaulei, kurā dzīvojam, īstenu dzīves vērtību piešķirs tikai tie ļaudis, kuri nav nopērkami un piekukuļojami, tie, kuri katrā cilvēkā saskata augstāku vērtību nekā to, ko spēj sniegt vislielākais finansiālais ieguvums.
Mēs taču visi varam būt bagāti pat tad, ja naudas ir ļoti maz, varam sasniegt mērķi pat tad, ja visu nākas sākt no jauna. Ja pietrūks padoma, kā to izdarīt, padoms jāprasa mūžiem, kuri aizdejo garām.
