Kārtējo reizi dzirdot, ka valsts neuzņemas rūpes un tai nav naudas, lai rūpētos par cilvēkiem, kuri slimo ar retām slimībām, pārņem nožēla, dusmas un neizpratne par to, ka mūsu valstsvīriem ir vienaldzīgs pašu tautas liktenis.
Viņiem taču tagad jārisina globāli svarīgas problēmas. Valsts ir bankrota priekšā un kuram gan no viņiem tagad ir vaļa domāt par slimniekiem. Kaut gan arī pirms krīzes viņi īpaši varbūt arī nemaz neiedziļinājās šajā problēmā. Un arī tagad krīzes laikā, redzot, kā viņi “plūcas” savā starpā, rodas šaubas, ka valdībā sēž cilvēki, kuriem patiešām rūp valsts un tautas liktenis.
Zināms, ka valstī ir apmēram desmit bērni, kuri slimo ar ļoti retām slimībām. Viņu dzīvība ir apdraudēta, jo trūkst naudas bērnu ārstēšanai. Speciālisti norāda, ka rūpes par šādiem slimniekiem ir jāuzņemas valstij, tā liecinot par vienotu un atbildīgu veselības politiku visas sabiedrības priekšā, bet diemžēl mūsu valstī tā nenotiek, kaut arī Latvijas Republikas Satversmē ir norādīts, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Vai mūsu valdībai tauta vajadzīga vien tāpēc, lai maksātu nesamērīgi lielus nodokļus un lai vēlēšanu dienā nobalsotu par “pareizajām” partijām? Bet pēc tam par mums var nelikties ne zinis?
Iespējams, daudzi iebildīs tam, lai valsts kompensētu šiem cilvēkiem medikamentus, bet… Bet iedomājieties, ja šo pieaugušo cilvēku vai bērnu vietā būtu jūs, jūsu bērns vai kāds tuvinieks. Vai arī tad būtu šāda pati attieksme? Šaubos. Mums katram ir tiesības dzīvot un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, lai cik dārgi tas arī nemaksātu.
