16.marts – Latviešu Leģiona karavīru atceres diena. Sirmi vīri,
trīcošās rokās nesot ziedus, godbijībā noliec galvas Brīvības
pieminekļa priekšā. Viņiem šī ir svētku diena, kad atmiņu nevar būt
par daudz.
Ar katru gadu šo vīru pulks kļūst skaitliski arvien
mazāks. Savulaik iedragātā veselība un pārdzīvojumi nepielūdzami
paņem savu tiesu. Atceros savu vecmāmiņu, kura nemēdza atmiņas
paust skaļos vārdos, bet ar sirds asarām izraudāja šo marta dienu.
Visu mūžu klusībā viņa gaidīja tikšanos ar savu dēlu, kurš 17 gadu
vecumā tika iesaukts leģionā.
Diemžēl viņiem tā
arī nebija lemts satikties. Tas bija tāds laiks, kad nevienam
neprasīja un neskaidroja – kāpēc tā rīkojas. Ja šodien leģionārus
nosoda un liedz nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, tas liecina
tikai par bailēm un nespēku viņus pasargāt no tās sabiedrības
daļas, kam ar leģionāriem saistītie vēstures fakti ir sveši.
Šie astoņdesmit un
vairāk gadus vecie vīri nekaunas no tās armijas, kurā viņiem
brīvprātīgi vai piespiedu kārtā nācās dienēt. Viņi šajā dienā nav
nākuši taisnoties par nodzīvoto mūžu, bet godināt savu nu jau
lielākoties mirušo karabiedru piemiņu. Viņi nejūtas kā sakauti
zaudētāji, bet izjūt uzvarētāja lepnumu, jo šodien var stāvēt uz
savas dzimtās Latvijas zemes. Viņi ar visu sirdi ir tiekušies
pretim Latvijas brīvības saulei.
Tieši tāpēc pie
Brīvības pieminekļa viņi to sveicina ar taisni izstieptu roku, kas
nozīmē “no sirds uz sauli”. Tā to savulaik ir darījuši arī Senās
Romas impērijas karavīri.
