Vakar man uz ielas pretī nāca mana bijušā tagadējā. Viņa – uzcirtusies sarkanos laka zābakos un tādā pašā košā mētelī. Laimīga, smaidīga. Un viņš blakus tikpat apmierināts. Pieķēru sevi pie domas, ka nagi niez. Krāmētu pa aci viņam, bet viņai – izskrāpētu blisenes. Vārda tiešā nozīmē šņākdama es demonstratīvi pārgāju ielai otrā pusē, lai tikai man nebūtu viņiem jāiet garām. Ja nu es nenoturētos un pēkšņi iespļautu šai ģīmī?
Tās izjūtas ir tādas… nevaldāmas, nekontrolējamas. Tās ir vājprātīgas dusmas. Taču tās aizēnoja šoks, kad pēkšņi manīju – šī viena pati nāk pāri ielai tieši pie manis. Kur sprukt? Es biju panikā! Viņa noķēra manu skatienu un teica: “Labdien! Es gribētu, lai mēs esam draudzenes. Ja tas nav iespējams, vismaz izturēsimies labi viena pret otru. Man tas ir svarīgi, jo mums abām mīļš ir viens vīrietis.”
“Man ne,” nomurkšķēju un metos prom, jo negribēju šādu pavērsienu. Ja viņa būtu manā vietā, viņa saprastu. Kāpēc viņa grib būt labāka par mani? Viņas situācijā tas ir tik viegli! Es ļoti ceru, ka vairāk viņa man neuzmāksies ar savu uzspēlēto labestību un sveicieniem. Es nemūžam neatņemšu labdienas. Kaut mēs nedzīvotu vienā pilsētā!
Kaut… mani pārņemtu amnēzija, kaut es nekad nebūtu satikusi šo vīrieti, jo tad viņš nekad mani nebūtu arī pametis. Kaut…
