Ināra Aleksejeva: “Nu ir māli! Latvijā. Ideāli māli!”
Latvija un Gulbene nav iedomājama bez māliem. Tāpat arī mūsu mākslas skola, kurai šogad aprit 20 gadu. 14 gadus te bērniem mālus mīcīt, veidot un virpot māca Ināra Aleksejeva. No savas bērnības kalniem pie Rāznas ezera, kur māli kā sviests, viņa pirms 36 gadiem ir nonākusi Gulbenē. Te palikusi par spīti tam, ka šeit māli ir kaļķaini, tiem trūkst plastikas, tie ir kā pliens. Kas tas ir par spēku, kas piesaista Gulbenei un satur kopā mākslas cilvēkus, inteliģenci? Par to “Dzirksteles” saruna ar I.Aleksejevu.
– Vai jūsu dzīvē ir bijuši brīži, kad nodomājat: nu ir māli!
– Vai, Latvijā ir ideāli māli! Kā sviests! Vai arī tādi kā pliens. Tas, kas pašlaik notiek valstī ir ļoti nopietni. Šo laiku izjūtu kā kaut ko diezgan nomācošu. Visapkārt ir sliktas ziņas, negatīvisms. Ir jāatslēdzas no negatīvā. Manas prasības materiālā ziņā nav lielas. Par to es daudz galvu nelauzu. Šodien ir sajūta, ka vienīgais atbalsts šodien cilvēkam var būt ģimene, tuvinieki. To izjūtu arī sarunās ar saviem audzēkņiem mākslas skolā keramikas nodarbībās. Mēs ļoti daudz sarunājamies. Rokas darbojas, bet galvas un mutes mums ir brīvas. Sarunājamies par visām dzīves tēmām. Nevienu bērnu jautājumu es neatstāju bez atbildes. Viņi zina arī par krīzi. Arī naudas problēmas ir bērnu starpā.
– Par politiku arī runājat?
Par to bērni neinteresējas. Reizēm kāds mani palūdz: “Palasi pasaku!” Izņem skolā no plaukta grāmatu un ieliek man rokās. Es saku, lai mājās lasa mamma vai tētis. Nē, mammas neesot mājās, bet tētim nav laika. Es patiesībā nebrīnos, ka šodien bērni ir hiperaktīvi, nervozi, var ļauties bara instinktam un tad kļūst skaļi un nevaldāmi.
– Pie māla var iet darboties dusmīgs cilvēks?
Drīkst! Dusmīgajam māls palīdz nomierināties. Beigās reizēm iznāk kaut kas skaists. Galvenais – katru ir jāpaslavē par cenšanos vien. Katrs gaida uzslavu un tā palīdz augt, attīstīties. Es parasti salīdzinu, cik kuram skaists darbiņš ir iznācis.
– Jāprot priecāties par otra veiksmi.
Jā, tā ir zināma konkurence, droši vien arī greizsirdība. Taču bērni arī priecājas cits par cita darbiņu.
– Mālus mīcīt nav viegli…
– Jā, jāsmērē rokas, reizēm arī drēbes. Un tad ienāk prātā doma: cik ilgi tos mālus var mīcīt?! Tādā mirklī vairs nav spēka. Ja rodas sajūta, ka māls nepadodas, ka māla podi no virpas lido pa gaisu, tad jāmet miers. Jāgaida, kad būs iedvesma. Es zinu, ka man tā ir bijis, tāpēc saprotu arī bērnus, ka reizēm var tā būt. Tad darbošanās jāatliek uz citu reizi.
Vai mākslas skolā keramikas darbi iegūst arī krāsas un spīdumu?
Glazūras ir kaitīgas bērniem. Es pati glazēju bērnu darbus. Man tuvas ir košās krāsas. Taču cienu arī vecās tradīcijas. Tās Latvijā šodien atdzimst. Bērniem patīk veidot figūras no māla. Man savukārt tuvāka ir virpa. Patīk podus taisīt. Mākslas skolā ir viss vajadzīgais darbam ar mālu – trīs telpas veidošanai, jauna elektriskā krāsns apdedzināšanai, virpa. Ilgus gadus strādājām ar vietējo mālu, bet tagad vedam no Raunas. Šim mālam ir labāka kvalitāte. Mūsējie māli ir mazāk kvalitatīvi – tiem nav plastikas un ir kaļķa piejaukums.
– Vai mēdzat dod noteiktu uzdevumu audzēkņiem vai labāk ļaut viņiem improvizēt?
– Noteikti ir jādod uzdevums. Citādi bērns apjūk, vairs nesaprot, ko vēlas. Gribas visu un beigās nekas neiznāk. Vajadzīgs konkrēts uzdevums, vai tas būtu kaķis, suns vai zaķis no māla. Šis materiāls nav plastalīns. Taču bērni ātri iemācās tikt galā ar māliem. Bērni to sajūt. Tā ir viņiem tuva enerģija – zemes stihija. Sevišķi mazajiem bērniem patīk jaukties pa māliem. Savukārt lielākajiem bieži vien ir pretenzijas. Piemēram, meitenēm, kurām skaistie gela nagi jāsaudzē.
– Mājās jums ir savi keramikas darbi?
Kurpniekam pašam kurpju nekad nav. Minimāli. Savus darbus dāvinu draugiem.
– Kā nonācāt Gulbenes pusē?
– No Rēzeknes mākslas vidusskolas mani un draudzeni nosūtīja praksē uz Samiņu keramikas cehu. Kad pirmoreiz te ierados, šeit ziedēja vizbulītes. Viss bija zils apkārt ceham… Mums ar draudzeni iepatikās. Vēl solīja, ka Kirova kolhozs piešķirs katrai dzīvokli. Nolēmām palikt. Atceros, kilometru līdz “Samiņiem” bija jābrien pa māliem līdz ceļgaliem. Mana krustmāte raudāja, to redzot, un teica: “Kur tu esi nonākusi!” Ar automašīnu tur piebraukt nevarēja, tikai piebrist vai piekļūt ar traktora palīdzību.
– Kur tagad tā draudzene palikusi?
– Kolēģe tagad strādā Madonas muzejā. Bet es “Samiņos” nostrādāju sešus gadus. Pēc tam 13 gadus – mākslas austuvē, tad visur kur citur. Divus gadus biju noliktavas pārzine. Viss it kā bija labi – ģimene, vīrs Genādijs, dēls Edijs. Un tomēr pietrūka darba, kas tuvs sirdij. Un tad mākslas skolas direktore Silvija Šķipsna mani ievilka mākslas skolā. Iemeta atpakaļ radošajā darbā kā kucēnu ūdenī. Tas bija īstajā brīdī. Man virpa sapņos rādījās – ka tā visu laiku griežas nepareizi. Satiekot Silviju, viņa man jautāja, vai es neilgojos pēc māliem. Tad es pastāstīju, kā jūtos. Teicu – manos sapņos virpa griežas šķībi! Laikam manī gruzdēja sirdsapziņas pārdzīvojumi, ka mālus esmu pametusi. Latvijas Universitātē neklātienē ieguvu augstāko izglītību pirmsskolas vecuma bērnu pedagoģijā.
– Un tomēr sirdī palikāt meitene no Latgales, kur ir sarkanā māla kalni…
– Nu jau jūtos pilntiesīga gulbeniete, jo šajā pilsētā pavadīta lielākā mūža daļa. Gulbenieši ir labi cilvēki, sirsnīgi, laipni. Te es pamazām kļuvu tāda, kāda esmu šodien. Bērnībā un jaunībā biju ļoti kautrīga un klusa. Taču, kad sāku pastāvīgās dzīves gaitas, mainījos. Pamazām kļuvu drošāka, atraisījos. Grūtības mani mācīja nocietināties un lika kļūt stiprai kā māla traukam, kaut esmu arī klusībā raudājusi. Māliem patīk ūdeņi. Bet māla kalni man jau kopš dzimšanas ir asinīs. Mana tēva – Jāņa – mājas ir pie Rāznas ezera. Tur iemācījos klausīties klusumā un raudzīties dabā ar atvērtām acīm. Es gāju pie Rāznas ezera. Ziemā bridu kupenās līdz viduklim. Pavasarī lūkojos bērzu birzīs, izstaigāju visus kalnus. Esmu vienīgais bērns vecākiem. Kopš bērnības esmu radusi būt vienatnē ar sevi. Lai apkārt nav kņadas!
Kad tētis aizgāja mūžībā, mēs ar mammu Aleksandrīnu nonācām Aucē, Dobeles rajonā. Tur mācījos līdz pamatskolas beigšanai. Pēc tam turpināju izglītību Rēzeknes mākslas skolā. Šodien arī mana mamma ir gulbeniete.
– Jūs arī tagad velk pie dabas? Zinu, ka esat kaislīga makšķerniece.
– Jā. Es arī kolēģēm saku – vajag iet pie dabas, pie ūdeņiem. Tas noņem jebkuru stresu. Putnu balsis, smaržas… Mums vajag reizēm apstāties un uzņemt spēku sevī, lai atkal atgrieztos darba ikdienā ar pilnu sparu. Kamēr mans dēls bija mazs, es nevarēju doties vīram līdzi makšķerēt. Kad dēls izauga un kļuva patstāvīgs cilvēks, es vienu reizi vīram nejauši aizbraucu līdzi zvejā. Un tagad mēs zivīs braucam katru sestdienu un katrās brīvdienās. Arī ziemā braucam!
– Kā izturat aukstumu?
– Nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Tagad arī dēls Edijs mums ir pievienojies. Un viņa sieva Jolanta arī.
– Ja jums trāpītos zelta zivtiņa. Ko viņai palūgtu?
– Veselību, saticību ģimenē un kolektīvā, kurā strādāju, darbu! Pārējo visu var katrs pats. Patiesībā sūdzēties nevar. Viss ir labi. Man ir viss vajadzīgais -, pirmkārt, ģimene, otrkārt, sirdij mīļš darbs, un, treškārt, hobiji – ziedu audzēšana, fotografēšana un makšķerēšana. Jebkurš augs mani sajūsmina. Istabas augi. Mīļākie ir smaržīgie ziedi – puķuzirņi, lilijas, narcises.
