Mans draugs saka, ka grūti ir atrast uzticīgu sievu. Bet man nevajag sievu kalponi – pavāri, dārza ravētāju, aptekalētāju. Man vajag sievieti, kas ir patīkama un kurai patīku es. Tādu, ar kuru varu baudīt atpūtu, priecāties par dzīvi, lai nekas nenospiestu sirdi. Viņas dažreizējā neuzticība tikai uzsistu mums abiem asinis, nevis būtu par traucēkli.
Domāju, ka es nemaz nemeklēju sievu. Man būtu vajadzīga tāda draudzene, kas apmierina manas vajadzības. Es nerunāju tikai par seksu, bet arī par garīgo apvārsni, temparamentu, dvēseles stāvokli. Viņai noteikti ir jābūt ar pozitīvo domāšanu.
Pagaidām man neveicas. Visas, kuras grib mani, lielākoties ir arī dabūjušas, taču uz vienu nakti. Tā ilgāk draudzējos ar vienu dāmu, bet… tas tomēr nav īsti tas, kas man vajadzīgs. Tas ir pagaidu variants. Ceru, ka arī viņa labi ar mani pavada šo laiku.
Taču kādā jaukā dienā viss mainīsies. Es zinu, ka reiz satikšu savu sapņu sievieti. Es vienkārši esmu to pelnījis. Man ir 49 gadi, esmu jau piecus gadus šķīries un viens uzaudzināju savus divus dēlus.
Tagad, kad viņi jau ir pieauguši, es pilniem malkiem baudu dzīvi, taču ar bažām domāju par vecumdienām. Tad gan es blakus sev gribētu redzēt dzīvesbiedri, kas pilnībā atbilst manām vēlmēm. Viņai ir jābūt tādai, kura varēs atļauties man negatavot ēst, ja vien mums abiem gribēsies pārtikt tikai no mīlestības. Un viņa drīkstēs neapkalpot mani, jo es apkalpošu viņu. Un viņai nebūs jāravē dārzs, jo tas būs augļu dārzs, kurā zāli pļaušu es pats.
