Es vienmēr gaidu pavasari,
būdama pārliecināta, ka tas uz saviem saules un vēja spārniem
atnesīs līdzi jaunu sparu, idejas, notikumus, piedzīvojumus un arī
pārdzīvojumus. Varbūt tas ir tāpēc, ka pati esmu dzimusi pavasarī.
Esmu vienisprātis ar dzejnieci, kura ir teikusi, ka “es domāju
tāpat kā sniegpulkstenis, ka cepure un zābaki nav svarīgi, ja
saulei tic”.
Tiesa, šodien ļoti daudz kam ir grūti noticēt, piemēram,
drošībai, ka vienmēr būs darbs, ka izdosies izskolot bērnus un
uzcelt līdz galam iesākto māju, ka beidzot varēsim uzklausīt tikai
labas ziņas, nevis norādes, ka atkal kaut kas jātaupa un
jāsamazina. “Kas jauns jūsu pusē?” jautāju kādai paziņai un saņemu
prieka pilnu atbildi: “Zini, pie mums ir atlidojuši strazdi!”.
Vēl
kāds cilvēks pavasarīga prieka pārpilns steidz stāstīt, ka piesaulē
pie mājas uzziedējuši sniegpulksteņi. To dzirdot, sirdī ielīst
prieks, ka neesmu vienīgā, kas, gaisā sajūtot pavasara elpu, atliek
malā iesāktos darbus un ļaujas šo izjūtu mirkļa uzrunai. Ticēsim
pirmajiem strazdiem un cīruļiem, sniegpulksteņu zvaniem un vizbuļu
zilajām acīm, jo šī ticība nav jāpērk par naudu. Tas nekas, ka
laukos vēl ir sniegs un naktīs sals neatkāpjas.
Ļausimies
un noteikti saklausīsim pavasara elpu! Līdz ar pirmajiem asniem un
plaukstošajiem pumpuriem arī paši atvērsimies jaunai dzīvei! Tā,
iespējams, būs skaudrāka un pieticīgāka, bet arī ļoti skaista, jo
pie mums no debesīm nolaižas putni, nevis svešzemju visu iznīcinošs
naids. Uzticēsim savas domas un cerības pavasara spārniem!
