Tālivaldis uzskata, lai būtu riktīgs cilvēks, ir jāprot daudz jokot un mēļot. Rasma viņu nekad nav centusies izmainīt
agalmā uz svešajiem nācējiem piktojas suns. Darbīgas rokas gaida malkas kaudze, bet nelielajā virtuvē plīts izgaro patīkamu siltumu. “Tas tāpēc, ka mums nav centrālapkures,” joko “Liepiņu” māju saimnieks Tālivaldis Sveķis, bet viņa dzīvesbiedre Rasma smaidot aicina dziļāk pirmspusdienas saules pielietajā istabā, lai sēdinātu pie apaļā saimes galda. Šodien Tālivaldis un Rasma Sveķi svin savas Zelta kāzas. 50 gadi abiem aizsteigušies nemanot, jo laika ritējums vienmēr bijis darba piepildīts.
75 gadus vecā Tālivalža acīs šaudās šķelmīgas dzirkstelītes, bet pirmie teikumi liecina, ka saimnieks prot šķilt ne tikai jokus.
“Ja dzīvē nejoko un nemēļo, tad tas tas nav riktīgs cilvēks,” prāto Tālivaldis.
Ja vajadzīgs, viņam arī pēc skarbāka, dzīvi vērtējoša vārda nav tālu jāmeklē.
“Ģimenē galavārds vienmēr ir piederējis vīram, bet tāpēc jau lieli strīdi nav bijuši. Ja tik daudzus gadus esi kopā ar otru cilvēku, tad mēdz būt dažādi brīži,” saka Rasma.
“Tā taču jābūt, ka vīrs ir ģimenes galva. Vai ne?” pārjautā Tālivaldis.
Iepazīstas “Boļševikā”
“Liepiņas” ir Tālivalža vecāku mājas, tāpēc Rasma vēl šodien nav aizmirsusi to dienu, kad Tālivaldis pirmo reizi vedis viņu iepazīstināt ar savu tēvu.
“Ilgi toreiz stāvēju “Liepiņu” mājas ceļa galā un nespēju sadūšoties, lai ienāktu pagalmā. Citkārt jau bija vieglāk. Tolaik Tālivalža mamma jau bija mirusi, bet tēvs mani labi ieredzēja,” atceras Rasma.
Tālivaldis steidz palepoties, ka viņa senči savulaik esot dzīvojuši Stāmerienas pilī. Abi iepazinušies kādreizējā kolhozā “Boļševiks”, kur Tālivaldis strādājis par agronomu, bet Rasma bijusi zootehniķe.
“Tālivaldis bija atnācis pie kolhoza priekšsēdētāja pieteikties darbā. Tieši tobrīd arī es ienācu pie priekšsēdētāja, kurš mani iepazīstināja ar jauno agronomu. Sākās sarunas kā jau jauniem cilvēkiem. Nedaudz vēlāk sāku strādāt Ozolkalnā par ciema sekretāri, bet Tālivaldis nāca ciemos. Tā arī viss sākās,” stāsta Rasma. Tālivaldis atzīst, ka tolaik neesot bijis bez grēka – paticis iemest sīvo. “Iemest jau iemeta, bet dzīvē neesmu centusies viņu pārveidot,” saka Rasma.
“Toties tagad es jau kādu laiku vairs nepīpēju,” kā sevi attaisnodams, piebilst Tālivaldis. Pēc gadu ilgas pazīšanās 1959.gada 28.martā svinētas kāzas.
Kāzas svin “Liepiņās”
“Arī pirms 50 gadiem laukus vēl klāja sniegs, bet tas ātri kusa, tāpēc Raiņa iela bija neizbraucama. No mājas kādu gabalu braucām zirga pajūgā, bet pēc tam pārsēdāmies automašīnā. Tāpat braucām arī atpakaļ. Svinības notika tepat “Liepiņās”. Tālivaldim radu bija maz. Vairāk bija sabraukuši manējie,” atceras Rasma.
“Mūs toreiz fotografēja Zanders. “Šitais gan ir feins pāris,” vēl šodien atminos, ka viņš tā teica par mums. Es jau jutos lepns. Abi uz ballēm labprāt gājām. Stāmerienas pils zālē visas meičas izdancināju,” smejas Tālivaldis.
“Bet kāpēc tad ballē, kas notika Lejasciemā, lūdzi, lai tevi nepametu? Tā nu esam nodejojuši līdz šodienai,” papildina Rasma.
Pēc kāzām jaunajai ģimenei vaļoties neviens neļāvis. Darbs dzinis darbu. Drīz vien piedzimusi meita Antra. Šodien sirmie vecāki ar meitu tiekas tikai smeldzes pilnās atmiņās.
“1979. gadā Antriņa negaidot nomira. Tolaik viņa mācījās Bulduru dārzkopības tehnikumā. Kā šodien atceros, ka 16.janvārī viņa vēl ciemojās mājās, bet 10.februārī viņu jau apglabājām. Viss sākās ar zoba sāpēm, bet vēlāk analīzes atklāja, ka viņai bijis asins vēzis,” Rasma vēl šodien nespēj valdīt asaras.
Izaudzināta arī otra meita Sandra, kura ar ģimeni dzīvo Aizkraukles rajona Vallē. Šodien abiem prieks par trīs mazbērniem.
“Žēl, ka satiekamies tik reti. Znots cieta avārijā un zaudēja kāju. Arī tas mums visiem bija liels pārdzīvojums,” bēdā Rasma.
Darbs dzinis darbu
Ne Rasmai, ne Tālivaldim dzīvē nav bijis laika sadoties rokās un stundām ilgi vērties saulrietā. Vienmēr darbs dzinis darbu. Tālivaldis strādājis mežsaimniecībā par desmitnieku, tad ilgu laiku bijis saistīts ar darbu uz dzelzceļa. Rasma savus darba gadus vadījusi gan maizes ceptuvē, gan Gulbenes telefona centrālē. Tagad “Liepiņu” saimnieki klusi vada savas vecumdienas.
“Nu jau vairs lielu dārzu neturam, tikai dažas dobītes, arī saimniecības nav. Nav jau vairs agrākā spēka,” stāsta Rasma.
“Nu, kā tad man nav saimniecības? Ir! Sieva, suns un kaķis. Savulaik bija arī truši, labprāt tos turētu arī šodien, bet piemetās slimība un visi – pagalam,” papildina Tālivaldis. Viņš labprāt noņemtos ar malkas zāģēšanu un skaldīšanu, bet veselība to neļauj.
“Arī uz veikalu ir grūti aiziet. Kaimiņos dzīvo Kokaru ģimene, tad nu izlīdzamies ar viņu palīdzību,” bilst Rasma, bet Tālivaldim atkal savs sakāmais pa rokai.
“Gan jau vasarā pats aiziešu. Man nav nekur jāsteidzas. Arī ziemas laikā ar kruķiem esmu pilsētu izstaigājis. Vajag tikai būt fiziskā formā, un aiziet!” lepojas Tālivaldis.
Ļaujas vaļaspriekam
Saimnieks atklāj, ka pa ziemas mēnešiem labprāt nodarbojies ar dažādu grozu pīšanu no kārklu klūgām un smalkiem vadiņiem.
“Tikai šoziem esmu palicis slinks, lai gan nekad neesmu pratis sevi saudzēt,” nopūšas Tālivaldis.
Pie gultas kaudzītē saliktās grāmatas liecina, ka dārzkopība joprojām ir tuva viņa sirdij.
“Nu, kas tie par cilvēkiem, kuri Gulbenē liepiņas tik nežēlīgi apgriež, atstājot tikai stumbeņus! Tad jau labāk, lai griež vispār nost. Liepām vainagus veidot vajag, bet, redz, izvēlas to vieglāko ceļu. Labāk lai tā arī pasaka, ka to neprot darīt!” piktojas Tālivaldis. Kādu laiku viņš pievērsies ārstniecības augu audzēšanai, bet čiks vien sanācis. Tos nevienam neesot vajadzējis. Rasma, ziemas vakaru garās stundas īsinādama, ņem rokās adāmadatas. Tiesa, šai nodarbei pārāk ilgi atdoties nevarot, jo tad ceļas asinsspiediens.
“Mēs nekad neesam atzīmējuši savu kāzu dienu, bet šoreiz ciemos pieteicās pilsētas domes pārstāvji. Esmu ļoti uztraukusies. Brīnos, pa kuru laiku tie 50 gadi ir pagājuši? Kā viena gara diena!” klusi saka Rasma. Kāzu dienā viņa Tālivaldim neko citu nevēlēs, kā vien labu veselību. Tālivaldis atbildēs ar to pašu.
“Lai mums abiem mugura nesāp, lai varam kājās noturēties! Neko citu mums vairs nevajag!”
