epazīstos ar foršu sievieti, gribu sadraudzēties, bet šī uzreiz vedina uz gultu. Piķis un zēvele, vai tiešām atkal?! Esmu pārsteigts par to, cik zemu sevi vērtē sievietes, kuras mēs, vīrieši, uzskatām pat tik skaistām un iekārojamām, ka mulstam.
Taču, līdzko es sadūšojos pārvarēt kompleksus un gribu ar šiku piesist kanti, tā – blaukt, šī jau gatava pati krist augšpēdus, lai es šo ātri aplecu un beigta balle. Nē, nu, ja viņai vajag to tik steidzami, kāpēc ne! Es varu izpalīdzēt, kā ne reizi vien esmu darījis, bet tikai nav vērts pēc tam cerēt uz kaut ko vairāk. Man burtiski viss vārās iekšā, kad saprotu: sievietei manī interesē tikai tā daļa, kas atrodas zem jostasvietas. Sieviete ar tik šauru redzesloku man ļoti ātri apnīk.
Tā nu esmu nonācis pie atziņas, ka ilgstošu draudzību bez seksa ar man patīkamu, intriģējošu, bet diemžēl nepavedināmu sievieti vērtēju neizsakāmi augstāk par ātro seksu ar visiekārojamāko princesi, kura man atdodas jau pirmajā vai otrajā randiņā. Pietiek sajust, ka dāmai ir auru laiki, lai manī atsistu dūšu.
Daba ir iekārtojusi tā, ka vistiņa mūk un gailīt’s tek nopakaļ. Lūk, tā. Tāpēc, mīļās dāmas, lasiet romānus, studējiet psiholoģiju! Ja mātes jums neiemāca kā sevi pasniegt vīrietim, tad mācieties to pašas un pēc tam varēsiet iemācīt arī savām meitām!
