2009.gada 2.aprilī LETA ziņo, ka ar dienesta vadību nesaskaņota viedokļa paušanas dēļ pret Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Jēkabpils brigādes Aknīstes posteņa komandieri Māri Ozoliņu sākta disciplinārlieta. Ugunsdzēsējs esot paudis viedokli, ka jaunās ugunsdzēšamās mašīnas, ko iegādājusies Iekšlietu ministrija, ir iegādātas par neadekvāti augstu cenu. Šādu secinājumu viedokļa autors izdarījis, salīdzinot automašīnas aprīkojuma cenu ar šī aprīkojuma cenu tirdzniecības iestādēs.
VUGD Juridiskās nodaļas priekšnieks Intars Opolais aģentūrai LETA pastāstīja, ka pārbaude sākta par to, ka Ozoliņš plašsaziņas līdzekļiem esot izpaudis informāciju, kas, pirmkārt, neatbilstot patiesībai, un, otrkārt, viņam šādu tiesību neesot bijis, jo VUGD ziņas par notiekošo masu medijiem drīkst stāstīt tikai sabiedrisko attiecību speciālists.
Vēlreiz lasu LR Satversmes 91.pantu, kurā rakstīts: „Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”. Uzreiz rodas jautājums, kas ļāva VUGD ierobežot ugunsdzēsēja tiesības izteikt savu viedokli, uzdot nepatīkamus jautājumus?
Vēlreiz pārlasu Satversmes 100.pantu: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”. Arī šis pants Latvijā it kā darbojas, gan ar lielu pretestību no atsevišķām valsts amatpersonām.
Ja, tik tiešām, ne visos gadījumos personas var brīvi izteikties, ja tiem ir kāda slepena informācija. Bet vai informācija par aizdomīgu iepirkumu ugunsdzēsējiem (ne viss slepenajam dienestam slepeno operāciju veikšanai) ir neizpaužama informācija? Kas liedz jebkurai personai, arī ugunsdzēsējiem vai policistiem, robežsargiem paust savus uzskatus, kas atšķiras no vadības uzskatiem?
Ar nožēlu jāsecina, ka Latvijā atgriežas PSRS laikā iedibināta cenzūra, aizliegumi paust viedokļus. Pat vēl trakāk, kad darbinieki un cilvēki no valsts amatpersonu puses tiek vajāti, iebiedēti un psiholoģiski terorizēti. Te nav tālu līdz fiziskam teroram un smagākiem noziegumiem. Ja mēs tagad šo gadījumu atstāsim bez nopietnas ievērības, bez barga nosodījuma, tad cenzūra un aizliegumu prakse paust viedokļus ies plašumā.
Tāpēc aicinu jūsu redakciju kopā ar citām masu saziņas līdzekļiem nopietni pievērst uzmanību šim gadījumam, ja mēs vēlamies Latvijā saglabāt un paplašināt atklātumu, demokrātijas iedīgļus, panākt nopietnas reformas valstī, samazināt korupciju, noziedzību un citas negatīvas sekas.
Esmu nopietni satraukts un pat satriekts par notikušo gadījumu!
