“Situācijā, kad cilvēkos valda neziņa par tuvāko nākotni, ir svarīgi, lai sabiedrība zinātu, kas notiks tuvāko trīs četru mēnešu laikā, kurā virzienā valdība domā iet un kā vārdā mums visiem jāsavelk jostas,” tā savā 31.marta uzrunā latviešu tautai teica Valsts prezidents Valdis Zatlers. Sacītais mani izbrīna, it kā sabiedrība nekad nebūtu gribējusi zināt, kādus plānus valdība kaļ, kurp tā domā iet.
Tagad, kad problēmu virknei vairs nav saredzams gals, runājam par atklātību.
Kāpēc nebijām atklāti tad, kad valdībai jau bija skaidrs, kas notiks valstī, ka cilvēkiem būs jāpaliek bez darba, ka tiks samazināti ienākumi, ka būs jāslēdz skolas un slimnīcas? Tiesa, tie, kas to jau zināja, bet turēja noslēpumā, laikus pamanījās aiziet no amata.
Prezidents uzrunā aicina ekspertus un dažādas sabiedrības grupas uz sabiedrisko forumu, lai tās izteiktu konkrētus priekšlikumus par valsts turpmāko nākotni. Bet kāpēc šāds aicinājums tiek izteikts tikai tagad, kad valdība vairs nezina, kā normalizēt situāciju? Eksperti, ekonomisti, politologi un citi šim forumam bija gatavi jau daudz agrāk, bet tad viņu viedokļos neviens tā īsti negribēja ieklausīties.
“Izšķiroša ir mūsu spēja ieguldīt savu enerģiju un gudrību ekonomisko problēmu risināšanā, nevis jaunu problēmu radīšanā,” teica V.Zatlers.
Diemžēl ne jau tauta bija ekonomisko problēmu radītāja. Arī šobrīd tās lielākā daļa domā, kā tās risināt, piemērs tam ir zemnieku aktivitātes.
“Īpaša uzmanība jāpievērš bezdarbnieku sociālajām garantijām,” saka Prezidents.
Diemžēl, atbrīvojot no darba tūkstošiem cilvēku un slēdzot uzņēmumus, valsts pati sev ir uzkrāvusi šo garantiju slogu. Bažas vienīgi ir par to, kas notiks tad, kad šo garantiju laiks rudenī beigsies?
