Kā pavasaris klāt, tā viena no aktualitātēm Latvijā – kūlas ugunsgrēki. Kopumā Latvijā šogad līdz 8.aprīlim jau reģistrēti 367 ugunsgrēki, ko izraisījusi pērnajā gadā nenopļautās zāles dedzināšana.
Stāvoklis esot dramatisks. Dedzināt tagad, kad skaita katru santīmu, ir sevišķi bīstami. Ugunsdzēsēji gan apliecina, ka tiek izbraukts uz katru izsaukumu un katrs gadījums tiek izvērtēts – vai uguns ir drauds dzīvojamai ēkai, mežiem vai cilvēkiem. Bet, ja nu…. neatbrauc? Ja nu parēķina, ka jātērē pārāk daudz degvielas un cilvēku resursu. Šobrīd taču viss ir dramatiski limitēts.
Pirms iemest degošu sērkociņu ar vecu zāli noaugušā pļavā, vai nav vieglāk padomāt par iespējamo risku zaudēt mājokli, sev tuvus cilvēkus, nemaz nerunājot par mežu, kur savukārt cietīs dzīvnieki, putni un visa dzīvā radība.
Saprotama ir ugundzēsēju attieksme, jo apzināti izraisīts ugunsgrēks nav nelaimes gadījums, bet gan bezatbildīga rīcība. Nelīdz ne draudi, ne sodi, kuri šobrīd nav mazie – dedzinātājam draud naudas sods līdz 500 latiem vai administratīvais arestsu līdz piecpadsmit diennaktīm.
Ugunsdzēsēju virsvadība zāles svilinātājus brīdina, ka nāksies maksāt 88 latus (bez PVN) par katru stundu, dzēšot kūlas ugunsgrēku. Ar represijām pret kūlas dedzinātājiem vērsīsies arī attiecīgie zemes dienesti, kas rīkojas ar subsīdiju piešķiršanu. Neizlieto lietderīgi noteiktam mērķiem piešķirto naudu – paliksi bešā!
Bet vai šādi varēs apturēt latvieša nepārvaramo tieksmi dedzināt? Jāatzīst, ka kūlas ugunsgrēki raksturo arī pašreizējo situāciju laukos, kur dominē bezpalīdzība, pamestība un izmisums… Taču diezin vai latvieša patoloģiskā tieksme ik pavasari laukos ļaut plosīties uguns stihijai te ko mainīs.
