Bezdarba un ekonomiskās krīzes ietekmē daļa iedzīvotāju apsvērusi iespēju pārcelties uz dzīvi citā valstī. Izrādās, ka pērn uz dzīvi ārvalstīs pārcēlušies aptuveni seši tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Šobrīd šis cipars noteikti ir daudzas reizes lielāks. Tā liecina statistikas dati. Arī pēdējā Nodarbinātības valsts aģentūras apkoptā informācija liecina, ka bezdarba līmenis pie mums ir augstākais pēdējo 11 gadu laikā.
Cik vēl daudziem nāksies aut kājas un doties prom? Un vai varam ticēt tam, ko tagad saka, ka stāvoklis valstī sāks uzlaboties nākamā gada otrajā pusē? Bet līdz tam laikam? Vai ir vērts būt par savas valsts patriotu, ja savā valstī neesam droši par to, kas ar mums var notikt jau rīt. Iespējams, kādam tas šķitīs nepieņemami, bet es atbalstu tos, kuri, paliekot bez darba un neredzot citu izeju, dodas prom, lai meklētu un arī atrastu labāku vietu, kur dzīvot un strādāt.
Zinu cilvēkus un pat ģimenes ar bērniem, kuras ir devušās prom un ir apmierinātas ar dzīvi un darbu ārzemēs, un viņiem arī nav pat mazākās vēlmes atgriezties. Un kāpēc lai viņiem rastos vēlme atgriezties, ja šajā valstī nevienam nerūp savas tautas, vienkāršo cilvēku, liktenis.
Aizvakar finanšu ministrs Einars Repše norādīja, ka ministrijām var nākties īstenot 40 procentu izdevumu samazinājumu. Tas nozīmē finansējuma samazināšanu arī ministrijām pakļautajām nozarēm. Tātad atkal cietīs vienkāršā tauta, kuriem no nelielās algas kārtējo reizi tiks nocirpts. Un kas tad vairs paliks pāri? Nekas. Diemžēl tikai no valdības puses nedzird, ka vajadzētu sākt gūt ienākumus.
