Daina Račāne: “Aktierim labākais novērtējums ir skatītāju atbalsts.”
Šodien Gulbenes kultūras centrā un Stāmerienas klubā notiks rajona amatierteātru skate. Savu izrādi – J.Palēviča “Preilenīte” – žūrijas vērtējumam tajā nodos arī Lejasciema pagasta amatierteātris “Paradokss”. Preilenītes lomu izrādē spēlē Daina Račāne.
– Cik sen tu spēlē teātri? – Nu jau labu laiku. Kad Lejasciemā tika atjaunots amatierteātris, pēc gada arī es sāku tajā darboties. Citi dzied korī, citi dejo, es – spēlēju teātri. Man tas ir kā vaļasprieks. Patiesību sakot, man šķiet, ka teātri spēlē savā ziņā traki cilvēki. Ne jau kurš katrs ies veltīt savu brīvo laiku šai nodarbei, jo mēģinājumos ir jāpavada diezgan daudz laika.
– Vai arī uz dzīves skatuves tu reizēm spēlē teātri?
– Es domāju, ka visa dzīve cilvēkiem ir teātris. Cik apzināti, cik neapzināti, tas jāskatās un jāvērtē pēc dzīves situācijām.
– Vai visi cilvēki var būt aktieri?
– Grūti pateikt, taču – kāpēc gan ne? Neviens jau mēs neesam nekāds profesionālis. Arī man pašai reizēm šķiet, ka es taču neko neprotu, taču – kā māku, tā arī daru.
– Kā šajā izrādē tiki pie galvenās lomas?
– Mūsu režisore jau iepriekšējā sezonā zina, kādu izrādi mēs spēlēsim nākamgad. Viņa visus mūs ir izzinājusi un lugu redz jau kopumā. Viņa arī sadala šīs lomas. Katrā izrādē režisore mums mēģina piešķirt kādu citu lomu, lai mēs varam izmēģināt, ko varam, spēlējot dažādas lomas.
– Vai sevī saskati kaut kādas līdzības ar savu varoni – Preilenīti?
– Nez vai. Viņa ir uzpūtīga, kašķīga, es atkal vairāk esmu tāds darbarūķis. Man pat šķiet, ka man ir grūti spēlēt šo lomu, jo neesmu tāda, kā šī varone, – var teikt, ka sevi ir pilnīgi jāpārlauž.
– Kādas lomas tev vairāk patīk?
– Man patīk spēlēt komēdijās trakas, varbūt pat nedaudz muļķīgas lomas. Manuprāt, cilvēkiem šobrīd vairāk patīk tieši komēdijas, jo dzīve ir grūta, bet tad var atpūsties, pasmieties, izblēņoties.
– Vai katra loma ir jāizdzīvo, jāiejūtas tajā?
– Kad mums tiek iedalītas lomas, pēc tam pārrunājam tās, mēģinām iedziļināties savos tēlos un pēc tam jau sākam izdzīvot šo lomu. Pirmizrādes mums parasti tiek nofilmētas, pēc tam paskatāmies safilmēto materiālu un padomājam, ko vēl varam pielabot, pielikt klāt vai gluži otrādi – noņemt nost.
– Vai tev ir viegli iemācīties garus tekstus?
– Ja ir laiks, tad jau nav nemaz tik grūti iemācīties, taču vienmēr jau saskaries ar laika trūkumu. Mācos es parasti pati – lasu, lasu, kamēr teksts iespiežas atmiņā. Ir jau arī reizes, kad mēs improvizējam, galvenais, lai doma ir saprotama. Vienīgi otram cilvēkam ir grūti, ja nezini pēdējos atslēgvārdus. Vienmēr cenšos mācīties tā, lai citam nav problēmu saprast, kas viņam tagad ir jāsaka.
Vislabāk man patīk mazas, interesantas lomiņas, kur nav daudz vārdu. Ja visu laiku ir jāpiedomā pie teksta, ka tik neaizmirsti kaut ko, tad neiznāk tik labi iejusties lomā un atklāt to skatītājiem.
– Vai pašai ir gadījies kādreiz aizmirst tekstu?
– Jā, protams. Suflieris tad parasti čukst priekšā un šķiet, ka visa zāle jau dzird, bet pats tajā brīdī apmulsti. Uztraukums ir liels. It kā jau šķiet – spēlēt taču proti un tik bieži esi bijis uz skatuves, taču, katru reizi no jauna kāpjot uz skatuves, šķiet, ka uztraukums ir tik liels, it kā tā būtu pirmā reize. Kur nu vēl skates, tad ir lielā kritika. Kolektīvs ir kolektīvs – pievilt taču nedrīksti un negribas. Tā ir liela atbildība.
– Mūsu rajona amatierteātru skatēs tu esi ieguvusi Zelta aktrises titulu – vai pašai par to ir gandarījums?
– Es nekad neesmu tiekusies pēc šāda titula, man pat šķiet, ka citi spēlē daudz labāk par mani, tādēļ man pašai tas ir bijis liels pārsteigums, ka tieši man tiek piešķirts šis tituls, bet, protams, tas ir patīkami. Taču lielākais novērtējums aktierim ir tas, ka izrāde ir patikusi skatītājam. Skatītājs ir galvenais vērtētājs un kritiķis. Protams, arī no ģimenes var dzirdēt pirmo kritiku. Tuvie cilvēki, arī paziņas un kolēģi, vienmēr pasaka, kas bijis labi un pie kā vēl ir jāpiestrādā. Tas ir ļoti labi, jo šo kritiku var ņemt vērā un vērst par labu.
– Tu bieži vien darbojies dažādos pagasta pasākumos – vai vari saukt sevi par skatuves cilvēku?
– Man vienmēr ir vieglāk tēlot tajās trakajās un ākstīgajās lomās. Neviens droši vien neticēs, bet tuvākie kolēģi to zina – man ir ļoti grūti uziet uz skatuves pirmajai. Tas man iznāk arī šajā lomā. Iespējams, režisore šo lomu arī speciāli iedalīja man, lai es pārvaru šīs bailes. Es pat nezinu kāpēc, bet man iekšēji ir tāda īpatnēja sajūta. Kad jau esmu uznākusi uz skatuves, tad uztraukums pāriet. Tāpēc parasti visos pasākumos darbojamies divatā – man ir vieglāk uziet nopakaļus un tad es varu sākt darboties.
Es nekad nevaru atteikt piedalīties kādā pasākumā. Esmu bijusi arī par kāzu vadītāju un vedējmāti. Smieklīgākais droši vien ir tas, ka, mazai esot, es nevarēju it nemaz parunāt. Kad mamma mani, piemēram, sūtīja pie kaimiņiem, lai kaut ko palūgtu vai aiznestu viņiem, es vienmēr teicu, lai precīzi pasaka, kas man ir jāsaka. Mamma vārds vārdā man pateica, tad es iegāju pie kaimiņiem, nobēru un aizgāju. Biju ļoti kautrīga, tagad atkal varu runāt vienā runāšanā. Dzīvē laikam ir tāds lūzuma punkts. Noteikti daudz ko deva arī augstskola un psiholoģijas studijas – mēģināju izprast sevi, taču tik un tā ir lietas, kur netieku sev pāri.
– Vai tev ir palikusi prātā kāda spilgta epizode no kādas izrādes?
– Ir palikusi prātā viena komiska situācija kādā izrādē. Es gan toreiz nespēlēju, bet biju gaismotāja. Viens aktieris ģērba bikses, nevarēja noturēt līdzsvaru un gandrīz uzlēca uz skatuves, protams, citi viņu parāva atpakaļ. Šādās reizēs galvenais ir citiem ātri noreaģēt, lai mēģinātu visu vērst par labu.
– Šajā izrādē Preilenīte sev vēlas bildētu un feinu līgavaini, tad viņa būšot laimīga. Kas, tavuprāt, vispār ir laime?
– Es laikam esmu reāliste, mākoņos lidināšanās laiks jau ir pagājis. Tagad ir iestājusies krīze, un viss kļūst arvien sliktāk. Laikam jau jābūt laimīgam, ka esi vesels, ka bērniem viss ir kārtībā, jābūt pateicīgam par to, kas ir.
– Vai tavā dzīvē ir daudz smaidu?
– Īstenībā, jā! Darbā jau mani sauc par nerātno Dainu. Man ļoti nepatīk strīdi un dažādas negācijas, nīgri cilvēki, es vienmēr cenšos visus uzjautrināt, sasmīdināt, izstāstu kādu joku, lai visiem ir jautri. Man prieku sagādā pats prieks un jautrība.
– Ikdienā tu strādā Lejasciema pirmsskolas izglītības iestādē “Kamenīte” par pirmsskolas skolotāju, vai arī bērni ir lieli aktieri?
– Viņi ir gan aktieri, gan psihologi. Viņi ir arī daudz patiesāki nekā pieauguši cilvēki. Bērni saprot, ka ir laiks jokiem un ir laiks, kad jābūt nopietniem. Mēs sadzīvojam ļoti labi. Savu reizi padauzāmies, savu reizi – nopietni mācāmies un strādājam.
– Droši vien aktiermāksla ir arī labs palīgs darbā ar bērniem?
– Tās tas tiešām ir. Es jau smejos – vakar biju Karlsons, aizvakar kaķis, citā reizē cālis, Nezinītis un vēl dažādi citi tēli. Esmu plaša profila speciāliste. Man pašai ļoti patīk savs darbiņš. Reizēm aizdomājos, ko es darītu, ja tagad atkal varētu izvēlēties, kam dzīvē pievērsties, – droši vien šo pašu profesiju arī izvēlētos.
– Vai par profesionālu aktrisi tev nekad nav gribējies kļūt?
– Nē, noteikti nē. Man teātris vairāk ir kā hobijs, izklaide. Aktiera darbs ir ļoti grūts. Ir, protams, izrādes, kad vari vienkārši izlīferēt, bet citreiz ir jāspēlē no sirds un nopietni. Tad esi visu atdevis skatītājiem, izlicis sevi un ir pilnīgs bezspēks. Šķiet, ka citreiz neesi tik piekusis, ar lāpstu dārzā strādājot, kā nospēlējot izrādi. Domāju, ka profesionālie aktieri tā arī dara un sevi izdedzina, izkurina katrā izrādē.
– Ko tava ģimene saka par teātra spēlēšanu?
– Viņi mani vienmēr ļoti atbalsta. Bieži vien arī paši tiek iesaistīti šajā mākslā, kaut vai palīdzot radīt kādu atribūtiku izrādēm.
