Mēs iepazināmies internetā. Puisis bija ar mani viena vecuma. Mēs varētu būt klasesbiedri vidusskolā, ja vien dzīvotu vienā pilsētā. Liekas, es viņam uzreiz vizuāli iepatikos fotoattēlā. Man viņš… nu tā. Nekas sevišķs. Taču ar viņu bija interesanti pļāpāt. Viņš kauca, lai iedodu savu tālruņa numuru. Tielējos, taču iedevu. Kad viņš piezvanīja, biju patīkami pārsteigta. Viņam ir superīga balss!
Kaut kā tā nelīmējās kopā ar viņa fotoattēlu, kuru līdz tam biju redzējusi internetā. Nu mums sarunāties telefoniski bija interesantāk nekā čatot internetā. Es iztēlojos draugu citādu nekā fotoattēlā. Viņš manā iztēlē kļuva tikpat skaists kā viņa balss. Tā tas turpinājās mēnesi. Tagad es biju tā, kas uzstāja, lai mēs satiekamies aci pret aci, bet viņš tielējās. Beidzot piekrita. Dzīvojam katrs savā Latvijas malā. Kurš pie kura lai brauc ciemos? Nekādi nevarējām vienoties.
Nolēmām satikties neitrālā teritorijā – viduspunktā Latvijas kartē starp manu un viņa dzīvesvietu. Kā smejies, tā bija Rīga. Kur tieši lai tiekamies? Banāls jautājums. Protams, pie pulksteņa. Kā iznākšu no stacijas, tā viņš būs priekšā. Vienoties par pazīšanās zīmi nebija vajadzības, jo, cerams, taču atpazīsim viens otru.
Kad pienāca tas brīdis, kājas bija šļauganas un greizus ceļus vien veda, lai tikai nebūtu pa taisno jāiet pie pulksteņa. Kas to būtu domājis?! Manī nav mazvērtības kompleksu. Uz šo tikšanos biju devusies kā uz piedzīvojumu, bet te piepeši – kājas neklausa. Tā es metu lokus stacijas pulkstenim, bet pati ķīķerēju, vai tur kaut kur neklimst mans jaunais draugs. Piepeši sapratu, ka man ir bail vilties. E
s biju iemīlējusies tā puiša balsī, bet viņa āriene mani nesaistīja. Sapratu, ka priekš manis viņā vienlaikus ir divi cilvēki. Ja nu es nespēšu pieņemt to otru? Bet nodalīt balsi no viņa paša un pielīmēt kādam citam, kas man patiktu vizuāli, taču nav iespējams! Kamēr tā prātoju, viņš pats jau bija “izskaitļojis” mani un pienācis klāt nemanāmi, pieskaroties manam plecam. Es pat nesatrūkos, jo biju iegrimusi pārdomās.
Jau pēc brīža mēs abi sēdējām uz soliņa parkā un laizījām vienu saldējumu. Mēs bijām tik priecīgi un pārlaimīgi kā mazi bērni. Viss bija salīmējies kopā. Puiša balss un seja, mati, acis, mute, rokas…
Viņa īpašais maigums pret mani lika man justies kā pašai skaistākajai un labākajai meitenei pasaulē. Tāpēc tagad es droši varu teikt: meitenes, aizveriet acis, ieklausieties savu puišu balsīs! Nu, vai patīk? Ja nepatīk, tad jāmūk prom ar steigu!
