Valentīna Zeiļuka: “Šodien bērni cieš no vecāku uzmanības un mīlestības trūkuma.”
Tas ir kā neatvairāms burvju spēks, kas katru dienu Stradu pagasta iedzīvotāju Valentīnu Zeiļuku piesaista virtuves logam, jo pa to redzams Stāķu pirmsskolas izglītības iestādes rotaļu laukums, kurā noteiktās stundās rotaļājas tik daudz mazu mīlestību. Ja audzinātājas darbam Stāķos atdoti 32 mūža gadi, tad atmiņas par šo laiku nav ar nazi nogriežamas. Cilvēks dzīvo tajās un jūtas laimīgs.
“Būdama trešās klases skolniece, jau zināju, ka noteikti būšu bērnudārza audzinātāja,” saka Valentīna. Šā gada sākumā viņa labprātīgi piekritusi gadu, kas atlicis līdz pensijai, pavadīt mājās, jo iestādē taupības nolūkā samazināts darbinieku skaits. Valentīna stāsta, ka darbā uz Gulbenes rajona Jaungulbenes pagasta bērnudārzu no Balviem viņu atvilinājis toreizējais skolu valdes priekšsēdētājs Jānis Taube.
“Tomēr mana sūtība bija nevis vadītājas amats, bet bērni, kurus es ārkārtīgi mīlu. Pat manas izjūtas bija atšķirīgas, vadot kolektīvu un rūpējoties par mazuļiem. Stāķu bērnudārzā darbā mani pieņēma Daina Vasiļjeva, kura tolaik strādāja par vadītāju. Man tika uzticēta grupa, kurā bija bērni, kas runāja tikai krievu valodā, bet ātri vien grupiņu likvidēja, jo nebija pieprasījuma,” stāsta Valentīna.
Viņa šodien nožēlo, ka kopš pirmajām darba dienām Stāķos, nav pierakstījusi visu audzēkņu vārdus, jo gadiem ejot, tie pamazām piemirstas.
“Nāk pretim jaunietis, sveicina mani, bet es neatceros, kā viņu sauc. Pēdējos darba gados biju audzinātāja savas pirmās grupas bērnu bērniem. Tas ir tik mīļi un reizē arī interesanti,” piebilst Valentīna.
Man visi ir vienādi
Valentīna ne brīdi nav nožēlojusi profesijas izvēli, lai gan tās dēļ daudz cietuši pašas bērni. Nav žēlotas arī vēlās vakara stundas, kad notikusi gatavošanās nākamās dienas nodarbībām.
“Reizēm, kad jutos nogurusi, nevarēju vien sagaidīt vasaru un atvaļinājumu, bet tie bija tikai brīži. Saprotu cilvēkus, kuri saka, ka nespētu strādāt bērnudārzā, jo ir jāspēj mīlēt svešu cilvēku bērni. Nekad neesmu šķirojusi mazuļus pēc tā, kāda ir viņu ģimene, ar ko nodarbojas vecāki. Man viņi visi bija vienādi.”
Ar mīlestību Valentīna atceras tos audzēkņus, kuri viņu iesaukuši par Vaļīti, un stāsta, kā veiksmīgi pratusi tikt galā ar visiem mazajiem blēņdariem.
(Vairāk lasiet 2.maija “Dzirkstelē”)
