Aivija Krūmiņa: “Kā lauvene esmu cīnījusies un, ja vajadzēs, cīnīšos atkal, lai aizstāvētu savus bērnus.”
Jānis Jaunsudrabiņš ir teicis, ka “māte uztur dzīvas cilvēku paaudzes atpakaļ līdz Ievai un joprojām līdz pat mūža pēdējai stundai. Māte ir neizsīkstošs mīlestības avots, tāpēc mūžīga kā pati mīla.” Saviem četriem bērniem šāds neizsīkstošs mīlestības avots ir arī Aivija Krūmiņa, kura 25 gadus strādā par skolotāju Siltāju pamatskolā un jau 16 gadus viena audzina četrus bērnus, kuriem viņa ir vislabākā, vismīļākā, vienīgā. Rīt – Mātes dienā – Aivija tīsies viņu mīlestības plīvurā.
– Ko jums nozīmē Mātes diena?
– Mātes dienu esam sākuši atzīmēt tikai mūsdienās, bet savulaik grandiozi tika svinēts 8.marts – Sieviešu diena, kad tika godinātas arī mātes. Manuprāt, cilvēki tā īsti Mātes dienu vēl nav pieņēmuši, tomēr labi, ka ir tāda diena. Būtībā katru dienu var uzskatīt par Mātes dienu, jo vienmēr esam blakām saviem bērniem. Šajā dienā kļūst mazliet skumji, saņemot sveicienus no vecākās meitas Līgas, kura jau sešus gadus dzīvo un strādā Anglijā. Lai gan viņa atrodas tālu projām, tomēr vienmēr man apliecina mīlestību, jo tas ir tālums, kas mūs saista ar ciešām mīlestības saitēm. Tas Līgai liek novērtēt ne tikai mammu, bet arī māsu un brāļus. Pārējie trīs bērni ir kopā ar mani, tāpēc viņiem iespējams daudz biežāk apliecināt mīlestību.
– Vai bija viegli palaist meitu plašajā pasaulē?
– Kad Līga pēc Lubānas vidusskolas beigšanas paziņoja, ka brauks strādāt uz Angliju, biju kategoriski pret, tomēr nenoliedzu meitas izvēli. Sākumā meitas aizbraukšanu ļoti pārdzīvoju, katru brīdi domāju par viņu, jo toreiz nevarēja tik bieži piezvanīt, arī interneta iespēju vēl nebija, tāpēc viena otrai rakstījām vēstules. Kad vēstules ilgāku laiku nebija, ārkārtīgi uztraucos. Tagad sazināmies ar interneta starpniecību. Tas nenotiek katru dienu, jo abas strādājam. Kad Līga pirmo reizi uzaicināja ciemos pie sevis, es sapratu, ka viņa atrodas savā īstajā vietā. Viņa trešo gadu strādā par stjuarti. Līdztekus tam viņa Anglijā apgūst arī sporta pedagoga specialitāti, lai trenētu cilvēkus, kuriem sporta vingrošanu ieteikuši ārsti. Ja par sporta pedagoģijas izvēli viņa man stāstīja, tad par stjuartes darbu uzzināju tikai tad, kad Līga jau bija izturējusi visai nopietnus pārbaudījumus. Meita Andra strādā Gulbenē, veikalā “Drogas”, dēls Kaspars mācās par elektriķi Viļānos, bet pastarītis Mārtiņš šogad beigs Siltāju pamatskolas 9.klasi. Ar Andru un Mārtiņu satiekos katru dienu, bet Kaspars atbrauc tikai nedēļas nogalē. Joprojām dzīvoju pagājušo Lieldienu atmiņās, kad biju kopā ar visiem bērniem, jo no Anglijas bija atbraukusi arī Līga.
– Liela ģimene bija pašas izvēle?
– Četri bērni – tas ir četrreiz vairāk rūpju, atbildības un arī izdevumu, tomēr tā bija mana uzdrīkstēšanās. Nu jau bērni ir lieli, tāpēc apbrīnoju vecākus, kuri šodien tiek galā ar četriem vēl pavisam maziem bērniem. Arī man tas nebija viegli, jo nebija nekāda atbalsta. Kad vēl nebiju precējusies, zināju, ka būs trīs bērni, bet dzīvē iznāca citādāk – piedzima arī ceturtais. Priecājos, ka tā notika. Mana mamma arī bija pedagogs. Viņa ļoti labi prata skolu atstāt skolā un ģimeni atstāt ģimenē. Es arī esmu centusies un cenšos tā darīt.
– Bērni uztic jums savas problēmas vai arī cenšas no tām pasargāt?
-Visas problēmas noteikti nav uzticējuši un arī šodien neuztic, bet necenšos tās izdibināt, nogaidu brīdi, kad paši visu izstāstīs. Jau pēc balss un noskaņojuma pamanu, kad bērnam gribas izkratīt sirdi. Līga, Andra un Mārtiņš labprāt dalās savos pārdzīvojumos, bet Kaspars ir noslēgtāks, ar viņu man ir grūti atklāti izrunāties. Liktenis mani ir pažēlojis, jo ar bērniem nav tādu problēmu, kā citiem, kad kaut kas ir jāpārdzīvo līdz izmisumam. Neesmu centusies ietekmēt bērnu lēmumus, uzspiežot savu “es”, bet runāju par plusiem un un mīnusiem, kādi, manuprāt, varētu būt. Arī tad, kad Līga brauca projām, centos ar viņu runāt, bet sapratu, ka manī neviens neklausās. Bērniem tomēr ir jāļauj arī kļūdīties, lai viņi no kļūdām mācītos, tomēr kļūdīties vajag tā, lai pēc tam nebūtu lielu problēmu. Patīkami, ka bērni nekautrējas atzīt, ka man ir bijusi taisnība. Mēs, pieaugušie, bieži domājam, ka ar šodienas prātu rīkotos citādāk, ja varētu dzīvi sākt no jauna. Arī es esmu par to domājusi, īpaši izmisuma brīžos, kad iekritu spilvenos un raudāju, jo blakām nebija tā stiprā cilvēka, kurš varētu atbalstīt. Labi, ka bija vismaz mamma.
– Vai mamma var būt draudzene savām meitām?
– Nevar, jo draudzene ir pavisam kas cits. Viņa var būt un pēkšņi var arī nebūt draudzene, bet mamma vienmēr ir un būs. Ja ar meitām sākšu runāt atklāti tā, kā draudzene, viņas reizēm to var arī nesaprast. Diezin vai es arī gribētu pilnībā visu atklāt saviem bērniem, jo daudz ko viņiem, iespējams, būtu grūti saprast. Protams, ir problēmas, par kurām ar bērniem mātei ir jārunā atklāti, piemēram, stāstot par savām kādreiz pieļautajām kļūdām, jo to es uzskatu par dalīšanos savā dzīves pieredzē. Man ģimenē ir līdzsvars, jo audzināju divas meitas un divus dēlus. Atšķirība starp viņiem ir ļoti liela, jo meitenes mammai vienmēr ir tuvākas tāpēc, ka pastāv viedokļu sakritība. Ar dēliem ir grūtāk. Daudzkārt esmu pārliecinājusies, cik viņiem ir vajadzīgs tēvs. Esmu novērojusi, ka Mārtiņam piemīt daudz manu īpašību, piemēram, akurātība, cenšanās visu paveikt līdz galam, lai saņemtu labāku novērtējumu. Viņš tāpat kā Līga ir cīnītājs. Es arī tāda biju un arī šodien cenšos būt.
– Vai esat izsapņojusi bērnu nākotni?
– Jā, esmu izsapņojusi katra bērna dzīvi, bet dzīvē viss notiek pavisam citādāk. Nekad nedomāju, ka Līga, piemēram, aizbrauks projām. Man tas pat prātā neienāca. Tagad it kā izsapņoju dēlu nākotni. Kasparu pat nedaudz ietekmēju nākamās profesijas izvēlē. Viņu interesēja dažādas ar tehniku saistītas lietas, bet bildu, ka automehāniķu šodien ir daudz, tāpēc noderēs arī citas zināšanas, lai labāk varētu piedāvāt sevi darba tirgū. Mārtiņš pēc pamatskolas beigšanas izlēmis doties uz Ogri, lai apgūtu datorspeciālista arodu. Pēdējā laikā par to domāju mazāk, bet bija brīdis, kas ar bailēm domāju par to, kā tas būs, kad visi bērni būs projām un es palikšu viena lielajā dzimtas mājā. Daudzi uzskata, ka pieaugušajiem bērniem vajadzētu dzīvot atšķirti no vecākiem, bet, manuprāt, tas nav slikti, ka visi ir kopā. Protams, ir tā, ka vecākiem vienmēr gribas bērnus pamācīt.
– Ja ir nācies vilties mīlestībā, vai tomēr esat gatava mīlēt vēl?
– 16 gadus esmu viena tikusi ar visu galā, bet tas nenozīmē, ka mana sirds ir slēgta mīlestībai. Katra sieviete vēlas būt mīlēta. Šobrīd mana sirds nav brīva, jo man ir draugs. Pagaidām tas vēl nav nekas nopietns, bet kāpēc lai es sev to liegtu? Visus šos gadus esmu dzīvojusi tikai bērniem, kā lauvene būdama gatava viņus aizstāvēt. Uzskatu, ka esmu stipra sieviete, kuru nespēj salauzt nekādi pārdzīvojumi. Spēku man vienmēr devušas manas senču mājas, kurās dzīvoju. Esmu bijusi un būšu vajadzīga saviem bērniem, bet esmu sapratusi, ka ir pienācis laiks sākt dzīvot arī sev. Bērni to saprot un mani atbalsta, jo viņi uz daudz ko raugās citādāk.
– Jums bērni nozīmē visu, bet savā tiešajā darbā esat iepazinusi arī citādāk domājošas mātes?
– Atklāti runājot, reizēm man bērnu ir žēl, jo ir vecāki, kuri aizmirst, ka viņiem ir bērns, ka viņi ir uzņēmušies atbildību par to, ka ir šo bērnu ieņēmuši. Mēs jau redzam skolā, cik viņi ir skumīgi un nomākti, jo viņiem pietrūkst mātes mīlestības. Redzam, cik ārkārtīgi bērni lepojas tad, kad viņu vecāki ir atnākuši uz sapulci vai koncertu, kā ieraujas savā čaulā, zinot, ka vecākus gaidīt ir veltīgi. Es pati esmu visos pasākumos un sapulcēs, tomēr man šķiet, ka vēl vairāk vajadzētu būt kopā ar saviem bērniem. Ja būtu “tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā”, es kopā ar viņiem kaut kur kopā aizbrauktu, lai atpūstos, apmeklētu koncertus un citus pasākumus. Pat pie Līgas uz Angliju nevaram visi kopā aizbraukt. Šodien mēs nerunājam par ģimenes, bet par attiecību veidošanu, tomēr uzskatu, ka noteicošā ir ģimene, kurā lielāka atbildība būtu jāuzņemas tēviem. Es priecājos par ģimenēm, kur kopā ir bērns, mamma un tēvs. Diemžēl arī laukos vecāki ļoti aizņemti, jo viņi cīnās par izdzīvošanu, tāpēc viņiem neatliek laika saviem bērniem. Tā nav normāla situācija, ja, vecākiem aizejot uz darbu, bērns vēl guļ, bet, atnākot vakarā mājas, bērns jau guļ. Dzīvi vajadzētu mēģināt sakārtot tā, lai tajā laiks atrastos arī bērnam.
– Ko jūs novēlētu Mātes dienā citām mammām?
– Mīliet savus bērnus vēl vairāk, nekā to esat darījušas līdz šim! Mīliet katru dienu, katru stundu un minūti arvien vairāk!
