4.maijs – Latvijas Neatkarības diena – un 9.maijs – Eiropas diena – mudina domāt par to, kas mēs esam un kur mēs esam. Vai mēs jūtamies šodien brīvi? No uzņēmēja viedokļa šodien ir iespēja darboties plašā tirgū, kas sākas Latvijā un beidzas pie Portugāles. Mums ir zudušas robežas.
Esam saīsinājuši laiku, lai preci nogādātu jebkuram pircējam. No uzņēmēja viedokļa – jo plašāks tirgus, jo labāk. Eiro dod iespēju nezaudēt finanses neskaitāmu valūtas konvertāciju dēļ. Es būtu ar mieru, lai visa pasaule būtu bez robežām. Ja Latvijā trūkst darbavietu, ir iespēja aizbraukt uz citu Eiropas valsti. Robežas ir vaļā. Darbaspēks ir kustībā. Arī pie manis uz Gulbeni var atbraukt un pieteikties darbā jebkurš. Ja Latvija šodien būtu pilnīgi izolēta valsts, tad mēs būtu tur, kur bijām 1995.gadā. Vidējā alga būtu 150 latu un ne vairāk. Mums nebūtu bijis trekno gadu. Cita lieta, ka esam pieraduši pie tā, ka Eiropa mums dāvina naudu. Mums likās, ka tā būs mūžīgi. Naudas dāvināšana ļoti lielā mērā cilvēkus sabojāja. Tagad mēs esam atkal tur, kur būtu bijuši visus šos 15 gadus, ja Latvija nepievienotos Eiropas Savienībai. Mēs pilsētā būvējam ielas… 30 procentus no izdevumiem maksājam paši, bet 70 procentus mums uzdāvina. Vai tas ir slikti? Mēs to negribam saprast? Atzīstam tikai to, kas iekrīt katram paša kabatā? Kāpēc tagad dažs jūtas kā pie sasistas siles? Kāpēc šo laiku neizmantoja, lai mācītos? Izrādās, ka protam tikai pirkt un pārdot. Izrādās, ar to ir par maz, lai dzīvē kaut ko varētu sasniegt. Ir pienācis laiks lietā likt apgūtās zināšanas. 15 gadi ir pagājuši uz “urrā”, pie pilna galda ēdām un dzērām, bet tagad par to ir jāsamaksā. Vai kredītus kāds mums dos mūžīgi? Diemžēl daudziem sapratne nāk ļoti lēni. Tur arī ir valsts vaina. Naudu atdeva vienkāršai notērēšanai, aizmirstot par to, ka līdztekus cilvēkiem jādod iespējas iegūt zināšanas vajadzīgās nozarēs. Valsts nestimulēja uzņēmējdarbības videi vērtīgu speciālistu rašanos. Protams, nekas netraucē to darīt tagad. Taču ir ļoti sāpīgi. Ir jautājums: kāpēc tā noticis? Diemžēl – jo vieglāk dzīvē kaut kas nācis, jo smagāk pēc tam tas atkožas.
