Enerģiska un rosīga, draudzīga un smaidīga, ar radošām idejām bagāta un ar mākslinieka dvēseli apveltīta lejasciemiete mīt savā pagastā kopš dzimšanas. Viņa pati smej, ka no 50 gadiem vairs nesvin dzimšanas dienas, bet kad tika sagaidīta 60 gadu jubileja, tad gadus klāt vairs neskaita vispār. “Gadi ir mana bagātība, un ar to es samierinos, bet man ļoti nepatīk teikt, cik man pašlaik īsti ir to gadu,” teic lejasciemiete. Vietējie noteikti zina, ka runa ir par Dainu Ābramu. Šis stāsts ir ieskats, kā Dainai paiet ikdiena un ko viņai patīk darīt.
Neraugoties uz grūtībām, ar kurām nācies saskarties dzīves laikā, apbrīnojams optimisms nāk no Dainas. Nekādu žēlabu, par to, ka vienai pašai jāuzrok dārzs vai jāsagādā malka, nekādas vaimanāšanas par valdību, krīzi un nelielo pensiju.
Pie mājas ganās stirnas un brieži
Aktīva dzīves pozīcija – šķiet, ka tie būtu īstie vārdi, kā varētu raksturot Dainas dzīvi. Lai arī laukos darbs darbu dzen nemitīgi, tomēr atrodas arī brīvi mirkļi, kad var nodoties tam, kas piepilda dvēseli. Un tas parasti notiek rudeņos. Dainas aizraušanās ir dažādu zvēru veidošana no sūnām. Sūnu zaķi un kaķi mīt uz logu palodzēm, savukārt lielākie – brieži un stirnas ganās turpat piemājas dārzā. “Pašlaik pie manis pašas palikušas tikai divas stirniņas, pārējās kā dāvanas ir aizceļojušas uz citiem pagastiem pie labiem cilvēkiem. Ja visas stirnas, kuras esmu izveidojusi, saliktu kopā, tad sanāktu vesels stirnu dārzs,” teic Daina.
Lai uztaisītu vienu zvēru, process neesot īpaši darbietilpīgs, bet tomēr tam nepieciešamas vairākas dienas. “Sākumā no latiņām izveidoju zvēra skeletu, pēc tam stirnas piepildu ar sienu, savukārt briežus ar pirtsslotām, un tad apkārt lieku sūnas. Pēc tām es dodos uz mežu, kurš atrodas vairāku kilometru attālumā no manām mājām. Plēšu viena veida sūnas, kuras aug tādos kā čemuros, pēc tam tās attīru un no tādām arī veidoju zvēru, darbu daru, vadoties no savām sajūtām, kuras laikam man ir devis Dievs,” stāsta Daina.
Viņai padodas arī zīmēšana, par to liecina apgleznotā vienas istabas siena – arī tajā dabas skats un brieži. Savukārt uz otras istabas sienas Daina izveidojusi gleznu no koka dēlīšu atgriezumiem. Pati lejasciemiete atzīst, ka vairāk viņai padodas zīmēt dabas skatus, mazāk cilvēkus. Speciāli nekur un neko nav mācījusies. Vien piebilst, ka skolā mīļākie mācību priekšmeti, kuri arī vislabāk padevušies, esot bijuši zīmēšana un sports.
Kādu laiku atpakaļ Daina, lai mazliet nopelnītu kādu latu klāt savai pensijai, gatavojusi arī sūnu sirdis un krustus, kuri tālāk aizceļojuši pārdošanā uz Vāciju. “Peļņa bija ļoti maza. Mans darbs neatmaksājās, tāpēc vairāk ar to nenodarbojos. Tad jau labāk uzadīt kādu zeķi vai mežā ogas lasīt un nodot. Arī šogad esmu nolēmusi doties uz mežu ogas lasīt. Lai nopelnītu, esmu sējusi un sienu pirtsslotas. Klētī pašlaik glabājas kāds tūkstotis pirtsslotu,” saka Daina.
Garlaikoties laika neatliek
“Dzīvoklī gan es dzīvot nevarētu, jo tur nav brīvības, bet uz pilsētu gan labprāt aizbraucu. Garlaicīgi man laukos nav. Mājās sēdēt nemaz neatliek laika. Vienmēr atrodas kāds darbiņš, kurš jāizdara – te sēta jāsalabo, te atkal dārzs jāsasēj, vistas jāsargā no lapsām, kūtī kaut kas jāpielabo, malka jāgādā, kāpnes jāsataisa. Jebkurš darbs ir jādara no sirds, tad arī rezultāts neizpaliek. Esmu viena, tāpēc visi darbi jāizdara pašai. Pa šiem visiem nodzīvotajiem gadiem vieglāk ir pateikt, kādus darbus neprotu. Bet sievietei vienai pašai laukos ir grūti, būtu jau jauki, ja kāds labs cilvēks atrastos,” stāsta Daina.
Daina ir atklāta sieviete, arī apkārtējos augstu vērtē atklātību un patiesību. Viņa mazliet arī pastāsta par savu likteni, kurš bijis diezgan skarbs. Privātā dzīve nav izdevusies, taču izaudzinātas divas meitas, kuras nu jau prom no dzimtajām mājām savā dzīvē.
Tā kā dienas paiet dzīvojot vienai, tad labākie sarunu biedri viņai ir vistas, kuras augu dienu ganās turpat sētā, gailis, kaķi un suņuks, kuru Daina iemācījusi arī dziedāt. Laikrakstam abi – saimniece un suņuks – labprāt arī demonstrē savu dziedātprasmi. “Nesaprotu tos cilvēkus, kuri spēj nodarīt pāri dzīvniekiem, piemēram, aizsūtīt uz viņsauli tikko dzimušus kaķēnus. Es pat savas vistas un gaiļus nekauju. Ļauju viņiem nomirt savā nāvē, jo ēst dzīvnieka gaļu, par kuru ikdienā tu esi rūpējies, es nespēju, tāpēc arī cūciņas vairs neturu,” atzīst Daina.
