Akvelīna Leite, kura nu jau daudzus gadus dzīvo Lejasciema pagastā, tikai mirklī, kad laikraksts viņu uzrunā aprunāties par viņas vārdadienu, pārsteigti atzīst: “Pavisam biju piemirsusi, ka man šonedēļ vārdadiena!” Tas tāpēc, ka vairākus gadus Akvelīnu visi saukuši par Asju, un attiecīgi arī vārdadienu viņa svinēja tad, kad tā ir Asjām – 16.septembrī.
“Man ļoti nepatika, ka mani sauc par Asju. Kaut gan zināju, ka dokumentos man ir ierakstīts vārds Akvelīna, tomēr arī pati sevi saucu par Asju. Savukārt studiju gados meitenes mani labestīgi apcēla, sadalot manu vārdu Akvelīna divās zilbēs – “akve” un “līna”, un tā arī mani sauca. Tā kā tas nebija ļauni domāts, tad es arī nedusmojos,” stāsta lejasciemiete.
Viņa domā, ka vārds Akvelīna parastajā kalendārā parādījās pirms mazāk nekā 10 gadiem, tāpēc arī piemirst, ka ir pienākuši svētki. “Ir bijušas reizes, kad esmu kūtī un vīrs skrien uz kūti, sakot, ka ciemiņi ir ieradušies, tikai tad es atceros par savu vārdadienu,” stāsta Akvelīna.
Gaviļniece neslēpj, ka agrāk viņai nepaticis mātes izvēlētais vārds. “Mamma man bija ticīga katoliete, tāpēc arī vārdu meklēja katoļu kalendārā un atrada. Nevarēju saprast, kāpēc man ielika tik garu vārdu.” Savukārt tagad viņa uzskata, ka vārds Akvelīna ir īpašs, un ir ļoti apmierināta ar šo tik reti sastopamo vārdu, jo Latvijā ir tikai 12 Akvelīnas, kuras vārdadienu svin 21.maijā. Lejasciemiete piekrīt, ka viņas vārds ir rets, jo pati pazīst tikai vienu Akvelīnu. “Kad gāju skolā, patiku kādai skolotājai. Tad, kad viņai piedzima meitiņa, skolotāja viņu nosauca tāpat kā mani,” saka Akvelīna.
Vārdu pētnieks Gunnars Treimanis par vārda Akvelīna īpašniecēm saka, ka viņām nav svarīgi, ko par viņām domā citi. Viņas ir pašpārliecinātas, stabilas, uzņēmīgas un ļoti uzmana savu garderobi. Mazliet viņām pietrūkst humora izjūtas, ja par sevi dzird ko pikantu. Akvelīna piekrīt sava vārda raksturojumam, piebilstot, ka garderobi gan viņa uzmanījusi jaunībā, bet ne tagad. “Es ļoti skatījos, lai krāsas būtu saskaņotas, kā arī lai būtu pieskaņotas attiecīgas kurpes pie apģērba. Agrāk bija tāds žurnāls “Padomju Latvijas Sieviete”, kurā bija rubrika – safotografētas meitenes, dots apģērbs, kurpes un dažādi aksesuāri Es tos vienmēr saliku kopā, bet nesūtīju žurnāla redakcijai, jo bija neērti, ka varēju kļūdīties. Ar nepacietību gaidīju nākamo žurnāla numuru, lai redzētu, vai neesmu kļūdījusies apģērba un aksesuāru salikumā. Atceros tikai vienu reizi, kad nokļūdījos, un šo kļūdu atceros visu mūžu, proti, pie vilnas apģērba nedrīkst vilkt vaļējas kurpes,” saka Akvelīna.
