Anna Vīgante vadījusi Stradu pagastu divus sasaukumus, bet tagad vēlēšanās nekandidē
Anna Vīgante ir vienīgā ilggadējā pašvaldības vadītāja Gulbenes rajonā, kas nekandidē novada domes vēlēšanās. Kāpēc? Vai tas nozīmē, ka viņa gatava pavisam paiet malā no vietējās politikas? “Dzirksteles” saruna ar A.Vīganti notiek Gulbenes Sarkanajā pilī. Stradu pagasta padomei par šo telpu nomu no Gulbenes pašvaldības ir līgums līdz 2013.gada.
Protams, ir jābūt raksturam, lai šajā situācijā atteiktos no daudzu partiju piedāvājuma startēt novada domes vēšanās. Turklāt es taču neesmu nevienas partijas biedre. Es nekad neesmu sastāvējusi nevienā partijā. Arī padomju laikā. Esmu jocīgs cilvēks.
Arī komjauniete nebijāt?
Biju! Arī oktobrēns! Biju pionieru padomes priekšsēdētāja. Komjaunatnē biju aktīviste. Strādājot Lizuma vidusskolā, aktīvi darbojāmies. Dziedājām, dejojām, pasākums vadījām. Taču es nekļuvu par partijas biedre. Man likās, ka varu labi strādāt, arī tāpat. Svarīgi ir pēc būtības būt procesa cilvēkam. Man pret piederību partijai vienmēr bijusi kaut kāda pietāte. Man pat grūti atrast pareizo vārdu… Tas nav vārds bailes. Nē. Respekts pret vārdu partija. Šis vārds man asociējas ar padomju laikiem.
Štamps ir palicis mūsu psiholoģijā.
Jā, vārda “partija” saturs mainās, protams, bet… Es vienmēr esmu cienījusi daudzus partijas biedrus. Toreiz un tagad. Mēs esam strādājuši un šobaltdien strādājam kopā. Vienkārši esmu cilvēks, kam negribas, ka ierobežo manu patstāvību. Ja man ir jāpakļaujas kādas partijas disciplīnai, programmai, bet man ir cits viedoklis? Pagasta padomē šajā sasaukumā tiku ievēlēta no vēlētāju apvienības “Stradi”. Mums arī bija sava programma, no kuras esam īstenojuši diezgan daudz ko.
Vai nav sāpīgi, ka pagasta padome ir tuvu finišam?
Ir savādi. Rodas jautājums, kas notiks tālāk. Bet… dzīve rādīs. Varu teikt, ka laiks, kas ko divus sasaukumus pēc kārtas esmu veltījusi šīs pašvaldības vadīšanai, ir bijis intensīvs. 12 gadus biju Stdradu pamatskolas direktore, bet pirms tam – mācību pārzine. Faktiski Stradu pagastā es esmu no 1980.gada. Tātad 29.gadu esmu šeit. Uz šejieni atnācu strādāt kā vēstures skolotāja. Nenožēloju nevienu mirkli. Aktīvi darbojāmies mazajā Stradu skolā.
Nu vairs šīs skolas nav. Sāpīgi, vai ne?
Jā. Man savā laikā, vadot Stradu pašvaldību, ne reizi vien ir bijis jāpieņem smagus lēmumus. Sākot ar pagasta finansiālo stabilizāciju 2003.gadā. Tagad varbūt ir ne tik grūti, taču nav viegli kaut vai tajā pašā komunālajā saimniecībā. Vairāk nekā 50 procenti budžeta atvēlēti šai jomai. Esam piepilsēta. Uzskatu, ka komunālās saimniecības apsaimniekotājiem arī būtu jāstrādā ar iedzīvotājiem. Ar tagadējo pieredzi uzskatu: ja uzņēmums no pašvaldības pērk pakalpojumu, tad arī par rēķinu kārtošanu ar iedzīvotājiem jāatbild ir šim uzņēmumam.
Ekonomiskā krīze ietekmējusi iedzīvotāju maksātspēju.
Uz doto brīdi krīze ļoti ietekmē finansiālo disciplīnu. Daudzi iedzīvotāji ir palikuši bez darba. Ekonomiskais uzrāviens, kas pirms tam bija mūsu pagastā, ļāva cilvēkiem uzņemties kredītsaistības. Kā būt tagad? Nav, ko maksāt. Krājas parādi. Pašvaldība nevar katru mēnesi zināmu summu veltīt iedzīvotāju komunālo parādu apmaksai. Varam palīdzēt vienreiz. Tas ir viss. Maksājumu parādi aug. Pašlaik daudzi iedzīvotāji ir izmisumā. Pašlaik mēs pašvaldībā meklējam izeju un puslīdz esam to arī atraduši. Drastiski! Drastiskiem lēmumiem! Šoreiz ir runa par Šķieneru iedzīvotāju parādiem SIA “Gulbenes energo” priekšā. 13,5 tūkstoši latu jau ir pārskaitīti no pašvaldības budžeta. Un par 8258 latiem esmu uzrakstījusi atmaksas grafiku. Tie ir iedzīvotāju parādi. Pašvaldībai šī nauda ir jāatrod. Bet kur ir pagasta padomes un tās iestāžu vaina šajā situācijā? Mums būs no daudz kā jāatsakās, būs jāsaīsina darba laiks un jāturpina darba algu samazināšana, būs jāsamazina degvielas patēriņš. Un tas viss – lai nomaksātu iedzīvotāju parādus.
Kā šo problēmu risināšana turpināsies novadā? Nav bail, ka daudzi zaudēs jumtu virs galvas.
Cilvēki paši sāks domāt. Par to liecina tas, ka Stāķu ciematā atsevišķas mājas saprot, ka pašiem ir jārīkojas. Un arī rīkojas. Jo tas viņiem ir lētāk.
Veido lokālo apkuri?
Jā, paši rīkojas, organizē, gādā. Vai kāds paliks bez pajumtes? Ir taču bāriņtiesa, sociālais dienests. Ir likumi. Ģimenes ar bērniem nedrīkst atstāt uz ielas, pašvaldībai ir jādod vismaz kaut kāds mājoklis. Bet… Protams, būs problēmas, ja nebūs uzrāviena ekonomikā. Būs vēl bēdīgāk. Cilvēki tagad piekrīt strādāt par minimālo algu un pat par vēl mazāku atalgojumu.
Tā kā nekandidējat vēlēšanās, vai būtu ar mieru palikt par pārvaldnieci Strados?
Es neizslēdzu tādu iespēju. Domāju, ka es varētu darbu turpināt. Bet tas viss būs atkarīgs no novada domes sastāva, no tām prioritātēm, kādas deputāti noteiks novadā, no finanšu iespējām. Taču Stradu pagasts iedzīvotāju skaita ziņā ir lielākais rajonā.
Mums ir 2240 iedzīvotāju. Mums ir pieci lieli ciemati – Ceļmalas, Zeltaleja, Stāķi, Šķieneri, Lejasstradi ar Palienu. Un vēl ir sīkciematiņi – Nātiņi, Margas, Antani, Mācītājmāja. Visur sava dzīve, darbi, problēmas. Visur savi cilvēki, kas ir iepazīti un iemīlēti. Mums ir izveidojušās labas attiecības. Pati esmu Stradu pagasta iedzīvotāja. Es redzu mūsu pagasta cilvēku ikdienu un viņi redz manējo.
Bet varbūt kādam iedzīvotājam nomalē ne reizi mūžā nav bijusi darīšana ar pagasta padomi…
Stradu pagastā 99,9 procenti iedzīvotāju ir bijuši saistīti ar pagasta padomi un tās darbu. Faktiski simtprocentīgi! Tās ir zemes lietas un viss pārējais. Mēs astoņos gados esam regulāri sveikuši jubilejā visus, kam apritēja 65 un vairāk. Dzimšana un miršana – tas viss ir uzskaitīts. Priecājamies, ka mums ir daudz jauniešu pagastā. Dzimst bērni, neraugoties uz krīzi. Jaunieši daļa aizbrauc peļņā uz ārzemēm. Taču – uz epizodisku laiku, uz dažiem mēnešiem, lai atrisinātu savas problēmas. Es neteiktu, ka no pagasta iedzīvotāji aizbrauc masveidā. Mums taču ir darba vietas pagastā!
Kur jums tās ir?
Kokapstrādē un citās ražošanas jomās Stāķos, Lejasstrados, Ceļmalās, Šķieneros, Zeltalejā un blakus Gulbenē. Kurš lielāks, kurš mazāks uzņēmums, bet ir.
Ko būtu gribējies Strados, kā nav arī šodien?
Ļoti žēl, ka mums nav savas pagasta padomes. Nav kultūras nama. Tā ir bijis visu laiku. Tā ir ar tiem pagastiem, kas radušies pēckara periodā uz kaut kādas ražošanas bāzes. Ar tagadējo prātu sākot strādāt, es noteikti sev blakus komandā ņemtu cilvēku, kas atbild par sabiedriskajām attiecībām un projektu vadītāju. Svarīgi ir veidot pagasta tēlu, apzināties savu identitāti. Ir vajadzīga reklāma. Labi, ka mums ir sava interneta mājas lapa. Taču ar to ir par maz. Ir vajadzīgi savi reklāmas materiāli.
Kā vērtējat naudas tērēšanu Strados pirms pievienošanās novadam?
Tas nekas, ka neesmu partijas biedrene, taču arī mēs esam iesaistījušies valsts investīciju programmā un Eiropas Savienības projektos. Vairāk tas ir bijis saistīts ar komunālo saimniecību, taču arī ar izglītības iestāžu sakārtošanu. Mēs esam bijuši piesardzīgi, jo visu laiku bija jādomā par to, ka esam stabilizējamā pašvaldība, ka mums ir kredītsaistības Valsts Kasē. Domājot par līdzfinansējumu projektos, bija jārēķinās, ka ir robeža, kuru nedrīkstam pārkāpt.
Ūdensvads Šķieneru virzienā – vai vajadzēja?
Mums pagastā ir vajadzīgs tīrs ūdens. Jo ātrāk, jo labāk. Sevišķi Stāķu ciematam. Priecājamies, ka būs arī Ceļmalā. Žēl, ka Paliena izkrita no šā projekta. Šķieneros arī nepieciešams tīrs ūdens. Taču tur ir sarežģītāka situācija, jo Šķieneru ciemats atrodas uz privātās zemes ar komunikācijām, kas pieder privātuzņēmējam. Tāpēc tur ir sarežģītāk. Taču arī Šķieneros ir mūsu iedzīvotāji, kuriem vajadzīgs tīrs ūdens. Katra rīcība, lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves apstākļus, vienmēr ir apsveicama.
Kā jūs redzat Stradu pagasta pārvaldi Gulbenes novadā?
Dotajā brīdī Stradu pagasta pārvaldē būtu jāpaliek visiem darbiniekiem.
Kamēr sakārtosies visa pārvaldes sistēma novada. Es arī paredzu, ka tā būs. Pēc diviem gadiem – tad izkristalizēsies, kā novads pastāvēs. Kad tiks izveidots pirmais novada budžets. tad būs skaidri redzamas tās finanses un katrai pašvaldībai līdzi esošā bagāža – kredīti un pārējās saistības. Tiesa, jau šā gada budžetam noteikti būs grozījumi. Būs daudz kas jāsamazina. Ja nodokļu izpildes nebūs, tad ko citu… Es vienmēr esmu turējusies pie domas, ka pastāvēs, kas mainīsies. Tas ir mans dzīves vadmotīvs. Tā bija padomju laikos, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad ar prieku gaidījām šo laiku, kas ir tagad. Vai mēs sagaidījām to, ko gaidījām, tas ir cits jautājums. Taču es personiski nekad negribētu atgriezties pagātnē. Tas nebija slikts laiks, taču uzskatu, ka šis ir darbīgāks, lai gan arī grūtāks laiks manā dzīvē. Ir jācīnās. Katram pašam. Ir daudz jāstrādā. Neviens neko klāt nenesīs.
Katram pašam savā dārzā jāiestāda kartupeļi pārtikai!
Jā, mūsu pagastā šogad ir palielinājies pieprasīto mazdārziņu skaits. Stradu pagastā cilvēki rušinās dārzos. Man arī pašai ir dārzs. Tiem iedzīvotājiem, kas uz pašvaldību nāk prasīt sociālos pabalstus, mēs obligāti vaicājam, vai ir dārzs, vai ir apstrādāts. Arī man ir izveidojies reflekss, ka ir pašai jāgatavo produkti ziemai. Vajadzīgi ne tikai kartupeļi, bet arī sulas, sīrupi, salāti, ievārījumi, sēnes. Tas ir kā instinkts, jo es esmu sieviete, māte, vecmāmiņa.
