Dzirdot vārdu “taloni”, kļūst neomulīgi. Vai tiešām esam tiktāl brīvajā Latvijā nodzīvojuši, ka jāķeras pie tik arhaiskām metodēm. Prātā nāk padomju laiki, kad ar taloniem šturmējām rindas, lai saņemtu zeķubikses bērniem, ziepes, veļaspulveri, pat šņabi un daudz ko citu. Tad naudas pietika, jo bija darbs, bet veikalos plaukti bija tukši.Toties tagad nav darba, nav naudas, bet veikali lūzt no pārpilnības.
Krīzes mākoņi savelkas jo ciešāk. Cāļus skaitot rudenī. Arī krīzes augļus paredz baudīt rudenī. Tas prognozēs rādās pavisam drūms. Lai gan valdība, pēc premjera Dombrovska teiktā, nekādus talonus ieviest neplāno, pavisam uz citas nots ir Latvijas Bankas prezidents Rimševics, kuru māc bažas par Latvijas nākotni. Ja valsts nesaņems nākamo starptautisko aizdevuma daļu, budžetā šogad finanšu līdzekļi var beigties, un tad nākšoties pievērsties kaut vai pieminētajai talonu sistēmai. Premjers gan bilst, ka viss iespējamais, samazinot budžeta izdevumus, ir veikts, taču “vienmēr pastāvot iespējas”.
Sociālajā jomā šķiet jau tik daudz apcirpts, ka šīm darbībām var būt neprognozējamas sekas. Briest sociālā krīze. Bezdarbs. Izmisums par nespēju elementāri eksistēt, samaksāt rēķinus un kredītu slogs izsitis no līdzsvara ļoti lielu iedzīvotāju daļu. Publiskajā ēterā jau izskan doma par pārtikas pakām, kuras izdos bezcerīgā stāvoklī nonākušajiem iedzīvotājiem.
Esam grūtas izvēles priekšā. Kas būs tie, kas pēc vēlēšanām spēs dabūt atpakaļ uz ceļa nogājušos ratus? Un vai novadu reforma ir īstenojama tad, kad valstij ūdens smeļas mutē? Protams, vilciens ir aizgājis, atpakaļgaitā to vairāk nepārslēgt, bet, pirms urnā mest vēlēšanu zīmi, patiešām stipri jādomā, kāpēc ir tieši tāda izvēle. Kā vēlēsim, tā dzīvosim.
