Gatis Bogdanovs
Pagājušajā sestdienā gandrīz visu nakti no 18. uz 19. augustu Gulbenē un tās apkārtnē bija vērojama rūsa.
Šī skaistā un mistiskā dabas parādība, kura vērojama tikai vasaras beigās un rudens sākumā, visbiežāk diennakts tumšajā laikā, vienaldzīgu neatstāj nevienu. Pilnīgā klusumā debesis uzplaiksnī sarkanos, violetos un zilganos toņos, radot sirreālas sajūtas un piešķirot tām kaut ko maģisku. Tā atgādina kaut ko līdzīgu spēcīgiem zibspuldzes uzplaiksnījumiem vai metināšanai pilnīgā tumsā. Tāpat kā zvaigznes tā vislabāk vērojama tumsā, nevis izgaismotā pilsētā.
Senie latvieši šo dabas parādību iekļāvuši folklorā un veltījuši tai vairākus ticējumus. Piemēram – ja rūsa plandās, tad tā kartupeļiem ziedus maitā un lapas paliek brūnas, vai – ja zibeņo, bet nav skaņas, tad Dievs sēj sēnes. Taču mūsdienās visam ir zinātnisks pamatojums, un “Vikipēdijā” lasāms loģisks skaidrojums par šo parādību.
Rūsa ir dabas parādība, kas līdzīga zibens izlādei un bieži tiek ar to sajaukta. Tā ir laika apstākļu parādība, kas veidojas atmosfēras zemākajā slānī. Tas ir slānis no zemes virsmas līdz pat 10 kilometru augstumam, šajā slānī veidojas mākoņi. Lai gan rūsa saistīta ar negaisa mākoņiem, zibens un pērkons rūsas laikā nav novērojams, bet debesīs var redzēt uzplaiksnījumus. Rūsa veidojas zibens izlādes laikā un norisinās bez skaņas. Rūsas krāsa var būt dažāda. Līdz ar to ir arī cēlies šīs dabas parādības nosaukums, ka tā var būt rūsas krāsā – brūngani sarkanīga, gaiši pelēka.
