Gunta Gulbinska: “Ir pilnīgi ačgārni, ka par slepkavību tiek piespriests mazāks sods nekā par kukuļņemšanu.”
Tiesas darbiniekiem šogad jau ir gandrīz dubultojies darba apjoms, taču, ņemot vērā situāciju valstī, ka noziedzības līmenis tikai turpina palielināties, turpinās pieaugt arī tiesas darbinieku slodze. Uz sarunu par pašreizējo situāciju tiesu sistēmā “Dzirkstele” aicināja Gulbenes rajona tiesas priekšsēdētāju Guntu Gulbinsku.
– Kādam, jūsuprāt, ir jābūt labam tiesnesim?
– Labam tiesnesim ir jābūt ar stabilu psihi, nerunāsim nemaz par juridiskajām zināšanām. Tiesnesim ir jābūt spējīgam izšķirties, nedrīkst mocīties sprieduma pieņemšanā, jāprot atsijāt svarīgo no nesvarīgā un arī uzņemties atbildību.
– Vai Gulbenes rajona tiesā pašreiz pietiek tiesnešu?
– Ja mēs strādātu pilnā sastāvā, varbūt nebūtu tik slikti, taču mēs esam nepilnā sastāvā, jo viena tiesnese pašreiz ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Mums vajadzētu vismaz vēl vienu tiesnesi, jo slodze ir liela un tā tikai palielināsies. Ar 1.jūliju no apgabaltiesas uz pirmo instanci tiks mainīta vairāku izskatāmo lietu piekritība, tas tikai palielinās mūsu darba apjomu. Taču tajā pašā laikā tiesas darbiniekiem tiek samazināta alga. Mēs arī skaidri zinām, ka pārskatāmā nākotnē neuzlabosies Gulbenes tiesas situācija ar telpām, lai gan ēkas projekts Ozolu ielā tika pabeigts un šogad jau bija jārok ēkas pamati. Jāpateicas Gulbenes pašvaldībai, kas atbalstīja šī projekta tapšanu, diez vai citādi tas būtu tapis. Jācer arī, ka pilnīgai aizmirstībai šis projekts netiks nolikts un kaut kad tas tomēr tiks realizēts, jo pašreizējā tiesas ēkā mēs nevaram normāli apkalpot cilvēkus – mums nav pat kur cilvēkam piedāvāt apsēsties un uzrakstīt dokumentu.
– Kādai vajadzētu būt tiesas darbinieku algai?
– Pēdējos piecos gados tika uzsākta tiesnešu un tiesas darbinieku darba algas reforma un tā joprojām nav pabeigta. Reformu bija paredzēts pabeigt šogad – tiesas darbiniekiem bija paredzēts pirmo reizi izmaksāt viņiem paredzēto algu, taču notika gluži pretējais. Šis samazinājums mūs skar divkārši. Citās valsts pārvaldes iestādēs treknajos gados tika krietni palielinātas algas, mums nebija nekā. Visu šo laiku tiesu sistēma ir turējusies uz tiesas darbinieku pašaizliedzīga darba. Lai naivie neiedomājas, ka tiesneši var sarakstīt spriedumus darba laikā no pulksten 8.30 līdz 17.00. Šajā laikā mēs varam noturēt tikai tiesas sēdes, pārējais darbs notiek agros rītos un vakaros, kā arī brīvdienās. Mums valstī gan kriminālprocesi, gan civilprocesi ir ļoti smagnēji. Lai arī papīru rakstīšana ir modernizējusies – vairs nav jāraksta ar roku, tomēr tā ir milzīga. Jau piecus gadus tiek runāts par to, ka spriedumi pilnā tekstā nebūtu jāraksta, taču šis process uz priekšu virzās ļoti lēni un nevienam nav ne laika, ne līdzekļu, lai šos priekšlikumus apstiprinātu. Citās valstīs tā nav. Tur brīnās, kāpēc tiek rakstīti gari spriedumi. Tur spriedumus raksta tikai tad, ja to prasa kāda puse, ja kāds vēlas pārsūdzēt spriedumu vai arī kādās īpašās lietās. Papīru kaudzes mums ir palikušas no padomju laikiem.
Mēs ar grūtībām spējam mājās nedomāt par darbu. Arī cilvēks ar stabilu psihi nemaz nevar tik viegli atslēgties. Tieši tāpēc tiesu darbiniekiem būtu jāsaņem lielāka alga nekā parastiem valsts pārvaldes darbiniekiem.
– Vai, jūsuprāt, sodi mūsu valstī ir objektīvi?
– Es uzskatu, ka Krimināllikums kopumā paredz pārāk bargus sodus. Tas ir tāpēc, ka atsevišķos pantos ir noteikti minimālie sodi, kas nozīmē, ka zemāk par minimālo sodu tiesnesis nevar piespriest. Tā ir tā sodu bardzība, un to rada likumdevēja neuzticēšanās tiesnešiem. To mēs tiesneši savstarpēji esam vairākkārt pārsprieduši, to ir konstatējuši arī dažādi krimināltiesību pētnieki. Taču sodu bardzība ne pie kādām pozitīvām izmaiņām nav novedusi un nenovedīs. Tā noved tikai pie cilvēku nesapratnes un tiesnesi nostāda situācijā, ka viņam ir gandrīz jākonfliktē ar likumu. Es laupītājam nevaru noteikt vieglāku sodu par astoņu gadu brīvības atņemšanu, kaut viņš ir noziegumu izdarījis pirmo reizi un kaut man viņa personiski ir žēl. Es pati individuāli saprotu, ka viņš ir ne tikai stulbs, bet arī naivs, un ka varbūt viņš tiešām tā vairs nekad nedarīs – diemžēl es nevaru piemērot citu sodu. Es uzskatu, ka tas nav pareizi – likumdevējiem būtu jāpārdomā sodu sistēma.
– Bet ko jūs sakāt par soda mēriem par slepkavībām – vai tie nav pārāk mazi?
– Mums tiešām ir nesamērība sodos. Tas ir pilnīgi ačgārni, ka par slepkavību tiek piespriests mazāks sods nekā par kukuļņemšanu, bet tā tas ir un to nosaka likumdevējs.
Situācija Krimināllikumā ar sodiem nostāda tiesnešus neapskaužamā stāvoklī. Man pašai arī ir kaut kādi savi principi, bet kāpēc man likumdevēja vietā ir jādomā, kā izgrozīties, jāmeklē kaut kādas iespējas, lai varētu noteikt vieglāku sodu, ja es redzu, ka cilvēks nemaz to īsti nebūtu pelnījis.
Nosakot bargus sodus, valstij būtu jādomā, kā organizēt sistēmu, lai uzsākot soda izciešanu cilvēks pierāda, ka viņš ir labojies un tam ir bijis gadījuma raksturs, ka viņam nevajadzētu sēdēt visus garos gadus vienā režīmā bez izmaiņām. Lai būtu vēl progresīvāka šī soda izciešanas sistēma, būtu nepieciešams optimizēt soda izpildi, bet tas nav izdarīts. Kas notiek cietumos? Man ir bail iedomāties, kas tur notiek. Tā būtu valsts darīšana, taču visas nepilnības tiek uzgrūstas tiesai. Nepamatoti mīkstie spriedumi rodas tādēļ, ka tiesnesis iedomājas par cietumiem, par situāciju tur un soda izciešanu. Es uzskatu, ka tā vairs nav labošana, tā ir tikai atriebība.
– Vai jums bieži kļūst žēl tiesājamo?
– Mums, piemēram, ir žēl nepilngadīgo, kas pārbaudes laikā savas neapdomības dēļ izdara vēl kaut ko, taču mēs nevaram viņiem palīdzēt, lai arī ir žēl no visas sirds. Mums ir žēl naivo laupītāju, kuriem ir jāpiespriež astoņu gadu cietumsods. Ir arī tādas krimināllietas, kuru vispār varētu nebūt, ja vien tiesājamais būtu vienojies vai izlīdzis ar cietušajiem.
– Vai jums kādreiz ir pārmests, ka piespriestais sods ir pārāk mīksts? Varbūt ir izteikti apvainojumi, draudi?
– Katrā lietā ir divas puses un kādam vienmēr kaut kas nepatiks. Turklāt sabiedrība nekad neteiks neko pozitīvu par tiesām.
Draudi man nav izteikti, bet apvainojumi, protams, ir dzirdēti un tie pat ir vairāk izjūtami civillietās nekā krimināllietas, kur cilvēks tiešām apzinās, ka ir vainīgs.
– Kāds, jūsuprāt, būtu piemērotākais sods, lai cilvēkam otrreiz negribētos izdarīt noziegumu?
– Ļoti labs soda mērs būtu piespiedu darbs – cilvēks atstrādā, viņš netiek cietumā, galīgi nesabojājas, necieš ģimene, taču šāds soda mērs nav piemērojams, ja, piemēram, ir notikusi zādzība ar iekļūšanu – no pagraba, malkas šķūnīša, mašīnas. Manuprāt, tā ir absurda situācija. Ne vienmēr tā ielaušanās ir saprotama vārda burtiskā nozīmē un ne vienmēr tā pastiprina nodarījumu, taču tiesnesis šādā situācijā nevar piemērot neko citu kā cietumsodu vai nosacītu sodu.
– Kā jūs vērtējat mūža ieslodzījumu un nāves sodu kā soda mēru?
– Personīgi uzskatu, ka jautājums par nāves sodu nav tik daudz juridisks, kā filozofisks, ētisks un reliģisks.
Lai jau būtu mūža ieslodzījums, tikai pēc tam nedrīkst ciest cietušie. Ja būtu simtprocentīga garantija, ka mūža ieslodzījums ir mūža ieslodzījums, tas tā varētu būt, taču mēs jau nezinām, kas notiks pēc 25 vai 30 gadiem. Mūža ieslodzījums kā soda mērs mums ir ieviests tikai neilgu laiku, bet mēs skatāmies filmas, lasām romānus un zinām, ka, piemēram, Amerikā mūža ieslodzījums nozīmē tiesības uz apžēlošanu ik pēc kaut kāda laika, bet kāpēc tad lietot vārdu mūžs nevis brīvības atņemšana, piemēram, uz 50 gadiem? Tomēr šis jautājums droši vien nekad netiks atrisināts.
– Gulbenes rajons ir samērā mazs, vai nav grūti izskatīt pazīstamu cilvēku lietas?
– Mums, par laimi, neiznāk tiesāt pazīstamus cilvēkus. Mēs esam četras tiesneses. Ja gadās skatīt kāda pazīstama cilvēka lietu, mēs varam samainīties.
