Pagalma smilšu kastē spēlējas divi mazuļi: kāda trīsgadīga meitenīte un gadu vai pusotra vecāks zēns. No malas vērojot – saticīgi un mierīgi, katrs savā nodabā un otram netraucējot.
No tuvējās mājas loga mazmeitu pieskata vecmamma, kura ik pa brīdim izliecas pa logu un mazajai taujā: vai nav par karstu vai par vēsu, vai negribas ēst vai arī nākt istabā. Papurinājusi galvu un pamājusi vecmammai ar roku, meitenīte turpina iesākto.
Izbērusi sev blakus krāsainas smilšu formiņas, viņa veido figūriņas. Vienu pēc otras mazā tās izkārto ar smilšu valni sadalītajā teritorijā, kurā pirms tam jau ir iestādīti pāris „koki” un izveidotas vairākas „sētas”.
Smilšu kastes otrā malā zēns izveidojis pāris paugurus un ielejas, un nu, izteiksmīgi rūkdams, riņķo pa tām ar spoži sarkanu “ferrari”. Mašīnas riteņi stieg dzeltenajās smiltīs, un ik pa brīdim nepieciešami ceļa uzlabojumi. Toties pēc tam atkal var riņķot ar vēl lielāku ātrumu un skaļāku rūkšanu.
Acīmredzot rotaļas vienveidība viņam ātri apnīk, jo drīz vien nelielā automaģistrāle tiek paplašināta līdz smilšu kastes ārējām robežām, pie viena apliecot plašu loku arī meitenes spēļu laukumam. Nu joņošana sanāk uz pusi garāka, kā jau tas pienākas “ferrari”.
Meitenīte no formiņām tikmēr izveidojusi skaistu “zvēru dārzu” – ap viņu smiltiņās lēkā “vāverītes” un “zaķīši”, “lapsēni” un “lācēni”, starp eglītēm pukšķina “ezīši”, margrietiņu laukā lidinās “taureņi”. Iepriecināta par sava darba rezultātiem, viņa savā nodabā kaut ko klusi dudina.
Jau pēc neilga laiciņa no jauna izveidotajiem “zvēriņiem” arvien grūtāk atrast brīvas vietas. Apvienojusi “zaķēnu” un “vāverēnu” mežu vienā, – to nez kāpēc saviesies visvairāk, – viņa iegūst vietu vēl pāris “lapsēniem”.
Zēns tikmēr savu trasi pieliecis pavisam tuvu “zvērudārzam”. Ik reizi, traukdamies tam garām, viņš paslepus ielūkojas meitenes teritorijā. Manīdams, ka saimniece uz brīdi pametusi savus veidojumus bez pieskatīšanas, zēns samazina mašīnas ātrumu, lai tos apskatītu pamatīgāk. “Jā, kā jau meitenes..”, iespējams, viņš nodomā, jo nākamajā un aiznākamajā lokā zēna interese par smilšu veidojumiem ir krietni mazinājusies.
Kamēr meitene sarūpē jaunu papildinājumu savam dārzam, zēns nodarbojas ar trases uzlabošanu. Noplacinājis kādu stūri arī traucējošam smilšu žogam meitenes dārza teritorijā, viņš rūpīgi piemīda jaunu trasi. Nu “ferrari” dūc vēl skaļāk.
Tad, joņojot gar dārza attālo malu, mašīna it kā nejauši aizķer salīdzinoši mazāko “vāverīti”, kura, laikam jau pēc žoga nojaukšanas, izskrējusi uz ceļa. Meitenes domas tobrīd pārņemtas ar dārza stādīšanu, tāpēc šo nelaimes gadījumu viņa nepamana.
Nākamajā lokā “ferrari” taranē jau pāris “zaķēnus” un “lapsēnus”. Nu arī meitenīte ir pamanījusi neuzmanīgo sacīkšu braucēju, un, pārtraukusi “zvēru dārza” pilnveidošanu, klusēdama vēro zēna enerģisko rīcību.
Vēl pēc diviem lokiem, kad jaunais autovadītājs viņas „dārzam” radījis vēl nopietnākus zaudējumus, meitene tomēr uzdrošinās zēnam aizrādīt:
– Nedari tā! Nedrīkst!
Pār plecu atskatījies uz meiteni, paraustījis plecus, neviena vārda nesakot, zēns aizjoņo tālāk. “Ferrari” dūc gandrīz vai dobju skaņu.
Nākamajā lokā mašīna izjoņo tieši pa vidu meitenes izveidotajam “dārzam” – figūriņas pajūk uz visām pusēm, atstājot aiz sevis vien dzeltenzaļu smilšu, smilgu, zaru un ziedu putru.
– Izbeidz! – spalgi iesaucas meitene. – Izbeidz, izbeidz!
Ne mirkli neapstājies, vien pametis savu “ferrari” pusceļā, jeb varbūt iebrauktu dokos, puisēns pieceļas kājās un, plati izpletis rokas, planē tieši virsū meitenes izveidotajam spēļu dārzam.
Uzbrukums ir tik negaidīts, ka pat “vāverītēm” neizdodas paslēpties. Lūzt ziedi un “koki”, brūk rūpīgi celtie “žogi” un “mūri”. Zēna kājas nesaudzīgi mīda ne tikai skaistās smilšu figūriņas, zem tām knaukšķēdamas lūst arī krāsainās plastmasas formiņas.
Pārsteigta no pēkšņā uzbrukuma, pirmajā brīdi meitene visā notiekošajā raugās klusēdama. Tad asaras pašas ir atradušas ceļu, un drīz vien seko arī skaļa raudāšana.
Nostājies meitenei blakus, zēns ieinteresēti raugās: par ko tāda taurēšana? Ko tad viņš tādu izdarīja?! Pat pirkstu nepiedūra!
No jauna izpletis rokas, viņš “paceļas lidojumā”, lai veiktu vēl vienu loku pa smilšaino teritoriju. Redzot, kā zem zēna kājām saplok ne tikai mašīnas trasē izbūvētie pauguri, bet arī pēdējās „zvēru dārza” figūriņas, meitenīte ieraudas vēl stiprāk.
Uz mirkli pieturējis viņai blakus, zēns paķer zemē nomesto plastmasas lāpstiņu, atvēzējas un iebelž meitenītei pa pieri: – Beidz bļaut, sīkā!
Nu meitenes asarām vēl vairāk iemesla. Pārdzīvojumam par rūpīgi veidoto un izārdīto “zvērudārzu” klāt nākušas sāpes un izbailes no pēkšņā uzbrucēja.
Izdzirdot mazmeitas raudas, gar mājas stūri šurp, cik vien spēki ļauj, steidzas vecmāmiņa:
– Puika! Ko tu dari! Kas tā uzvedas! Kas dara pāri mazākam!
Sitienu ar lāpstiņu viņa nav redzējusi, un to laikam jau nojauš arī zēns, kurš, kā redzams, nemaz nebaidās no gaidāmā bāriena, – viņš nebēg, vien naidīgi raugās uz raudošo meiteni: nu gan bļaure!
Jau pēc brīža pie abiem ir pieskrējusi vecmāmiņa un kā pirmo glābj savu mazmeitiņu.
Kamēr abas apskaujas, mazais agresors absolūti mierīgā un nopietnā balsī saka: – Mammīt, aizvāciet, lūdzu, savu nervozo bērnu! Nudien, vairs nevaru izturēt.
