Pavisam nesteigdamies, gandrīz vai nemanāmi viens otru bīdīdami uz priekšu, tie drūzmējās vienkopus. Balti un gaišpelēki, viegli un smagnēji, … Ilmāram patika vērot mākoņus.
Savādu apziņu izraisīja kaut kur prātā radusies bērnišķīga doma, ka viņa skatienam piemīt pārdabiska spēja tos valdīt – izkliedēt un sapulcināt, likt steigties un lēni aizpeldēt. Vai arī kā šovakar – pulcināt vienkopus, cieši, sānu pie sāna, kamēr mākoņu stūmējiem – tur, pie debess juma, – kļūs par šauru. Tad viņiem atliks lielās, izplūkātai vatei līdzīgās gabanas sapludināt vienveidīgā masā, kur tās uzbriedīs, saplīsīs un izlīs pār zemi.
No bērna gadiem Ilmārs jau pusgadsimtu kā izaudzis, lai gan – vai tad ne reizi vien nav smiets, ka uz vecumu prāts atkal kļūst bērnišķīgs? Nekādas brīnumspējas sevī viņš līdz šim nebija pamanījis, visticamāk – tās bija vienkāršas sagadīšanās. Šajā nedēļā mākoņiem bija labvēlīga prognoze, un līdz ar to – arī Ilmāra spējām tos hipnotizēt. Stāstīt to, protams, nevienam nedrīkstēja – tad viņam nekavējoties tiktu piešķirta Mākoņu stūmēja iesauka. Tiesa, nebija jau arī neviena, kam par šīm savādajām sakritībām varētu pastāstīt.
Lai gan – svarīgs jau bija pavisam kas cits. Lietus…
Jau kuro dienu pēc kārtas Ilmārs gaidīja lietu. Stāvēja pie loga, vēroja mākoņus un, pielietojot visu sava prāta spēku, lika tiem koncentrēties virs pretējo māju jumtiem. „Būs lietus, būs lietus..” prātu aizpildīja tikai viena doma. „Tāds īsts un pamatīgs!” Nevis tikko sajūtams saudzīgs smidzinātājs vai retu lietus lāšu mētātājs, bet tāds, kas spēj nospēlēt īstu skaņu gammu uz māju jumtiem un lietussargiem.
„Būs lietus, būs…” Nolīs, salīs, pielīs… Nē, ne jau tāpēc, ka dārzs sauktu pēc laistītāja, vai saules karstuma būtu kļuvis par daudz. Ne tāpēc, ka tas atbrīvotu no kāda nepatīkama solījuma vai nepadarīta darba. Gluži otrādi – tas solīja daudz…
Arī šovakar Ilmāra domas tikušas uzklausītas – uz palodzes jau pakšķēja pirmās lietus lāses.
„Ir!” viņš pasita knipi gaisā. Pēc kārtējā veiksmīgā manevra viņš jutās kā spārnotas armādas komandieris.
Ieskatījies pulkstenī, Ilmārs pasmaidīja – nekas vēl nav nokavēts! Arī šovakar viss var notikt pēc ierastā scenārija. Tieši desmit minūtes bija nepieciešamas, lai viņš ieņemtu savas jau iepriekš iekarotās pozīcijas.
**
Darba dienai tuvojoties vakaram, dāmu frizētavā iestājas krēsla. „Atkal nāksies slēgt gaismu?” Zane pie sevis pukojas, „Elektrības rēķins jau tā vasarai neraksturīgi liels!”
Ašs skatiens loga virzienā atklāj pelēkiem mākoņiem pieblīvētu debessmalu, un jau pēc brīža pie loga rūts sāk klauvēt pirmās lietus lāses.
– Un atkal man nav līdzi lietussarga! – skaļi izsaucas kliente, kuras frizūrai Zane tikko uzpūtusi laku. – Pilnīgi likumsakarīgi! Tā tas notiek vienmēr, kad man vismazāk lietus būtu vajadzīgs! Kā par spīti! – Rasma sūrojas.
Zanes pienākums, protams, ir kliedēt klientes izmisumu. Lielu palīdzību viņa gan nevar piedāvāt, vien kādu nieku – uzkavēties frizētavā līdz lietus beigām. Serviss pagaidām vēl nenodrošina nokļūšanu mājās.
Bet varbūt Rasmai ir kāds paziņa, kam varētu piezvanīt, lai atbrauc pretim?
Nē, tā viņai tāda privāta tikšanās, un citus tur negribot iesaistīt, – Rasma negribīgi paskaidro.
– Un kādas vēl lietus beigas? Tas varbūt nepāries līdz rītam! – visai ērcīgā tonī viņa atcērt Zanei. Tas gan vairāk izklausās pēc „nebāz savu degunu, kur nevajag”. – Mani tur gaida jau pēc pusstundas!
Tad Zane attopas, ka arī pašai nav lietussarga – vismaz to varētu aizdot! Arī tas varētu būt risinājums, ja jau tik vien, kā desmit minūšu gājiens līdz kafejnīcai. Viņai bez frizūras un svarīgām darīšanām ceļā līdz mājām lietus neradītu tik lielus kreņķus.
Bez tam – Zanei lietus patīk. Vēl pirms diviem mēnešiem, jūlija pievakarē, kad tikpat negaidīti sabiezēja negaisa tūce, viņa steidzās mājās pa visu lietu – līdz pēdējai vīlītei izmirkusi, gurniem pielipušiem svārkiem, basām kājām, jo sandales negribējās izmērcēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tās nebija nekādas dārgās un diezin vai mitrumu pārdzīvotu. Lai arī zem kājām peļķēm klāts asfalts, basās pēdas to pat nejuta. Laikam jau kādā iekšējā programmā iekodētas palikušas tās izjūtas, kas radušās, dzīvojot lauku sētā.
Piestājusi pie frizētavas loga, lai debesīs meklētu gaišāku pamali, ārpusē zem lieveņa Zane pamana atvērta lietussarga malu. Vai tiešām atkal Ilmārs? Katrreiz, kad līst lietus, viņš tur stāv un gaida. Un, kā rādās, tad ne jau kuru katru. Reizēm, kad viņam garām paiet Inese vai Laura, viņš tikai pieklājīgi pasveicina, un turpina gaidīt. Brīdi, kad parādīsies Zane. Kolēģes par to tikai labvēlīgi smīkņā un pareģo: no šiem abiem, skat’, vēl iznāks pāris.
Zane gan par to nejūtas tik pārliecināta, jo, lai arī galants un džentlmenisks, Ilmārs rādās kluss un neizprotams. Kaut kas savāds slēpjas viņa būtībā. Varbūt tās ir kāda pārdzīvojuma sekas, varbūt dziļa vilšanās vai sāpes. Zem viņa lietussarga blakus cerībām un ilgām mājo arī skumjas. Tā vismaz jūt Zane.
Uz mirkli pie loga ir pienākusi Rasma, kuras nervozā staigāšana pa telpu jau sākusi uztraukt arī Zani.
– Kas tas tāds? Tevi gaida? Viņam nav mašīnas? – vienu pēc otra jautājumus bārsta Rasma.
Var jau arī viņu saprast – lietus ir izjaucis visus plānus, bet – ko gan tur var līdzēt Zane?
Jā, varbūt patiešām Ilmārs. Varbūt šoreiz viņš patiešām varētu izlīdzēt.
Žigli noskrējusi lejā pa kāpnēm, Zane viņu sveicina un pāris teikumos izklāsta savu vajadzību. Viss šķiet skaidrāks par skaidru – Rasmai ir svarīgi nokļūt tur un tur, un Zanei ir svarīgi, lai Rasma tur ierodas ar viņas veidotu frizūru. Varbūt Ilmārs kā labs draugs varētu aizdot savu lietussargu?
**
Ieraugot sev blakus aizelsušos Zani, ģērbtu tikai baltā triko krekliņā, Ilmārs it kā zaudē balsi. Vārdi iestrēgst kaut kur rīkles galā un viņš to vien spēj, kā aizgūtnēm ievilkt elpu. Nu kāds no tiem mākoņiem, kas debess jumā, šķiet ieperinājies kaut kur krūtīs – sabriedis un smagnējs.
„Gatavais muļķis!” tā viņš domās krietni vēlāk, kā jau tas parasti mēdz notikt pēc tikšanās ar Zani, bet šobrīd – viņš tā īsti neko nesaprot… Kas par Rasmu? Kam frizūra? Kāpēc jāpalīdz? Kāds lietussargs?
Nē, viņš nedos savu lietussargu nevienam! Kas viņam daļas gar Rasmu? Un kā tad Zane pati? Atkal skries pa ielu, samirkušām drēbēm, basām kājām? Nav vairs vasara kā toreiz!
Toreiz… Cik skaista viņa izskatījās, jūlija lietū salijusi… Brīžiem kā mazs meitēns – dabiska un draiska. Kā pāri peļķēm lidojoša feja… Ja citiem samirkušās drēbes skaļi plīkšķēja ap kājām, tad Zanei tās izskatījās erotiski piekļāvušās, un viņa izskatījās tik gracioza un iekārojama…
Caur logu vērojot lietū steidzīgo sievieti, Ilmārs toreiz sajutās mazliet neērti – viņš te, istabā, sausumā, bet Zane – lietū pa peļķēm. Bez lietussarga.
Tieši todien viņš pēkšņi apjauta ceļu, kā pietuvināties Zanei. Eureka! Atliek tikai notrāpīt īstajā vietā un īstajā laikā! Un tad jau izrunāt dažus sen izsapņotus vārdus – „Vai nevēlaties patverties zem mana lietussarga?” – būs tīrais nieks.
Tagad, pēc pāris mēnešiem, Ilmārs gan zināja, ka tas nebūt nebija nieks. Kaut kur starp šī vienādojuma saskaitāmajiem vēl bija arī varbūtība – Zanes atteikums. Tāpēc nācās pievienot vēl vienu saskaitāmo – ziedus. Un nu jau ar mulsu smaidu, atzīstot, ka ir liela aizmārša, Zane neatteicās iepazīt piedāvātās lietussarga ērtības.
No tās dienas Ilmāra dzīve sastāvēja no šīm lietus gaidīšanas stundām un īsajiem mirkļiem zem lietussarga kopā ar Zani. Tik īpašiem, salda noslēpuma un atturīga tuvuma pilniem. Brīviem no vārdiem, jo laikam jau arī Zanei patika klausīties lietus bungošanu un plīkšķēšanu…
Reizēm gan viņa centās uzsākt sarunu, bet Ilmārs to vien vēlējās, kā klausīties sievietes maigi glāsmainajā balsī. Lai viņa runā! Vienalga ko. Viņš paklusēs un paklausīsies. Zanes balss apņem ar tādu mieru… Tāpat kā lietus lāšu melodiskā dungošana. Un nešķiet svarīgi uztvert katra pateiktā vārda jēgu, ja viss Zanes sakāmais kopumā izskan kā simfonija.
Dienās, kad mākoņi tomēr neklausīja Ilmāra lūgumiem un traucās paši savās gaitās, viņš vienkārši stāvēja pie loga un gaidīja, kad Zane dosies mājup. Vienmēr vienā un tajā pašā laikā, vienmēr viena.
Tad Ilmāru pārņēma smagas skumjas un laikam jau arī dusmas pašam uz sevi – kas gan viņā bija ierīkojis tādas neizprotamās bremzes, kuru dēļ viņš nespēja pieiet pie Zanes un vienkārši pateikt: „Labdien! Vai drīkstu jūs pavadīt?”
Nē, kaut ko tik primitīvu viņš nespētu noteikti…
Tomēr uz ne ko oriģinālāku prāts nenesās. Nu, kā? Kā lai neuzbāzīgi uzrunā svešu sievieti uz ielas?
Vienkārša un pašsaprotama šķita doma par lietussargu – tāds piedāvājums nevienu nevarētu aizvainot. Tāpēc nu nācās būt pateicīgam par katru lietus mākoni, kurš pār zemi izlija viņam tik nozīmīgajās stundās – Zanes darba dienas beigās.
Un tagad tā vienkārši atdot savu lietussargu kādai tur Rasmai? Vai tāpēc viņš hipnotizēja mākoņu stūmējus un lūdzās lietu?
Bet Zanes lūdzošais acu skatiens atrodas tik tuvu… Pelēkzils kā lietuslāsēm pielijis.
Kā lai atsaka? Kā lai paskaidro, cik svarīgs viņam pašam ir lietussargs? Ilmāram to nevajag tikai tāpēc, lai nesamirktu frizūra vai žakete! Viņam lietussargs ir Zanes balss mūzika, Zanes tuvums un – klusa cerība.
(Turpinājums sekos)
Bet kurš gan viņu sapratīs, ja apkārt redzami tikai vientuļi, norūpējušies, lietū aizlijuši un steidzīgi gājēji? Vai kāds no viņiem atceras, ka lietum ir arī sava romantika? Ar mirkļiem, kas tuvina, kas satrauc un rada prieku.
Šobrīd pavisam tuvu, turpat blakus, zem lietussarga – Zanes smaids: „Lūdzu, Ilmār… Aizdod līdz rītdienai. Es tev pati personīgi atdošu.”
„Bet kā tad tu?” viņš tomēr uzdrošinās pajautāt.
„Man patīk lietus,” Zane atsmej. Viņas gaišajās matu cirtas uzdzirkst retas lietus lāses.
Jau pēc mirkļa, pārgalvīgi atmetusi galvu, viņa aicina: „Un, ja vien tu neesi no cukura, drīkstēsi mani pavadīt līdz mājām.”
Pavadīt? Līdz mājām?
Ilmāram šķiet, ka pārklausījies, ka to nevarētu būt teikusi Zane. Kā jauns puika viņš priecājas par vārdiem, kas vienam otram viņa vecumā liktu visgudri pasmīnēt.
„Ja tev izmirks kājas, man skapī ir vilnas zeķes un karsta tēja,” Zane piebilst.
Ko gan vairs tur teikt?
Izmetusi īsu „paldies”, Rasma paķer lietussargu un žigli pazūd šķērsielā.
**
Kad pēc īsa laiciņa abi dodas uz māju pusi, lietus vēl līņā. Zanes mati uz pieres sprogojas nerātnos ritulīšos, un Ilmāram viņa šķiet vēl jaukāka. Lai arī pār seju lāso mazas ūdens tērcītes, un plānā, lietū izmirkusī vējjaka šķiet pieplakusi mugurai, abiem gribas smieties. Laikam jau tas ir lietus, kas viņos atmodina brīvus dabas bērnus, un pēkšņi viss šķiet tik vienkārši.
Vēlāk, kad Zanes sarūpētās vilnas zeķes vēlīgi silda pēdas, aveņu tēja šķiet tik garda kā vēl nekad. Aprūpēts, satinies segā, Ilmārs jūtas kā laimes luteklis. Viņa tēvs, īpašā labsajūtā, visbiežāk pēc lauku pirts, mēdza teikt – nu ir kā Dieva ausī… Jā, laikam tieši tā Ilmārs jūtas pašlaik.
Lietus izmērcētas un siltumā vaļīgākas kļuvušas arī vārdiem uzliktās bremzes – sarunāties ar Zani nu vedas tik viegli. Laikam jau sasildījusi sen zudusī mājīguma sajūta…
Tad izrādās, ka lietus ir pārstājis un Ilmāram laiks doties mājup, bet tas viņu vairs neskumdina, – Zane viņu aicina atnākt ciemos arī citudien. Varbūt rīt, kad Rasma, kā solījusies, būs atnesusi lietussargu.
**
Rīt, rīt, rīt – to Ilmārs nu jau nedēļu katru vakaru dzird no Zanes – rīt Rasma solās atnest aizlienēto lietussargu. Lai arī Zane viņai zvana ik pārdienas, paziņa prasmīgi atrunājas ar kārtējo nevaļu, un katrreiz dod jaunu cerību: līdz ko varēšu, varbūt rīt.
Ilmārs gan to daudz nepārdzīvo – dienā, kad mākoņi atkal pulcējas baros, viņš vienkārši nopērk jaunu, lai vakarā kā pienākas varētu sagaidīt Zani. Bez tam – lietussarga prombūtni ik vakaru aizvieto Zanes klātbūtne, kas nepašaubāmi ir daudz lielāka vērtība.
Protams, jaunais lietussargs vairs nešķiet tik nozīmīgs kā vecais, kurš bija īpašu attiecību liecinieks un sākums. Arī lietus lāses uz tā skanēja citādāk: melodiskāk un dzidrāk. Bet vai gan vērts skumt pēc senām lietām? Neskaitāmas dzīves situācijas ir pierādījušas, ka tās vairs neatgūt.
Krietni vēlāk Rasma Zanei godīgi atzīstas, ka lietussargu pazaudējusi, aizmirsusi kādā kafejnīcā, un piedāvājas par to samaksāt, bet – ko nu vairs… Ilmārs nevēlas naudu. Mīļas atmiņas par to nenopirkt.
Tomēr lietainās dienās, staigājot pa pilsētu, viņš, laikam jau zemapziņas vadīts, visai bieži pēta pretim nākošos un projām ejošos lietussargus, vēl arvien cerot ieraudzīt savējo.
Ilmārs gan apzinās, ka tādu rūpnīcas ražojumu ir daudz, bet radītais iedomu tēls nedod miera – viņš tic, ka tieši zem viņa lietussarga, viens otram cieši pieķērušies, soli solī ies divi, viens otram īpaši cilvēki. Ja Ilmāram izdotos satikt šos divus, viņš gribētu tiem novēlēt laimi – ar lietuslāšu melodijām uz lietussarga, ar smiekliem zem lietus debesīm, vilnas zeķēm un smaržīgu aveņu tēju.
(Turpinājums sekos)
