Reizēm ir sajūta, ka ir iespējams noķert savu ēnu, pat saplūst ar to vienā veselumā. Fantāzijas lidojums nemaldina. Taču realitāte pieviļ un sāpina. Arī mūžīgais bērns ar Pītera Pena dvēseli, kas publiski bija pazīstams kā Maikls Džeksons, to zināja. Nu viņš ir pametis šo pasauli, kuru bija savaldzinājis un kura viņu gan dievināja, gan noliedza. Viņš dāvāja sava talanta enerģiju pasaulei.Un šī enerģija ir palikusi tepat. Starp mums. Viņš ir pametis savu paša radīto reālo Nekurienes zemi, lai beidzot būtu pilnīgi brīvs gan no tās, gan no citu uzspiestajiem priekšstatiem un no savas Doriana Greja ģīmetnes.
50 gadi viņam bija vecums, kura noteikumiem viņš atteicās pakļauties. Jau krietni senāk viņš bija sācis šo dumpi, ko pasaule uzskatīja tikai un vienīgi par farsu. Savādums, citādums vēl būtu mazākais, uz ko viņš pretendēja. Maikls Džeksons ne tikai gribēja apturēt laiku, viņš gribēja to pagriezt atpakaļ. Grūti pateikt – sevis, sava citāduma vai fanu dēļ, vai tālab, lai uzlabotu savu finansiālo situāciju, nokārtotu parādus. Parādi… Tas ir tik saprotami šodien gandrīz katram.
Pagriezt laiku atpakaļgaitā… Vai mākslinieks to var? Var! Bet tikai garīgi, fiziski ne. Un tas sāp. Bet sāpes var nogalināt. Kā gribas pagriezt laiku atpakaļ! To vēlamies gandrīz ikviens kaut reizi mūžā. Lai atgrieztos kaut uz mirkli kādā īpašā situācijā, novērtējumā, attieksmē, sajūtās vai vienkārši jaunībā, bērnībā. Domās to spējam. Un tas palīdz dzīvot, atcerēties, neaizmirst, samierināties un ticēt. Tuvojas Pēterdiena un starp daudziem labiem cilvēkiem, kas nes vai nesuši šo vārdu, prātā nāk arī viņš. Kas viņš bija, kas viņš ir – ģēnijs, klauns, cilvēks?
