Gulbenietis Viktors Kuharenko pirms nepilnām trim nedēļām atgriezās Latvijā, mājās. No 2008.gada 9.decembra līdz šāgada 17.jūnijam viņš Starptautisko drošības atbalsta spēku sastāvā piedalījās miera misijas uzturēšanā Afganistānas ziemeļos, Meimanā.
Pēc vidusskolas absolvēšanas Viktors bija izlēmis doties studēt uz Nacionālo Aizsardzības akadēmiju, taču tur viņš diemžēl neiestājās. “Lai laiks neietu zudumā, devos uz Alūksnes Kājnieku skolu, bet pēc tam nonācu Ādažos, 1. Kājnieku bataljonā, un jau pēc gada devos misijā,” stāsta Viktors. “Patiesībā man bija sapnis kļūt par lidotāju, tieši ar šādu domu arī devos studēt uz akadēmiju, taču man tas neizdevās. Un tomēr šo ieceri neesmu atmetis. Ceru, ka man būs iespēja izmēģināt sevi gaisa spēkos.”
Atceroties laiku, kā tas viss sācies, Viktors atzīst, ka ceļš līdz brīdim, kad viņš devies misijā, bijis ļoti sarežģīts. “Alūksnes Kājnieku skolā bija jāiztur trīs mēnešu pārbaudes laiks. Daudzi puiši arī neizturēja un devās prom, bet tie, kas izturēja, visi devās uz Ādažiem. Kājnieku skolā tika pārbaudīta gan fiziskā sagatavotība, gan arī morālais stāvoklis. Arī pirms misijas notika piecu mēnešu ilgas mācības, kuru laikā, protams, arī saskārāmies ar dažādām grūtībām. Pašam jau arī dažubrīd uzmācās šaubas, kam tas viss ir vajadzīgs. Gribēju jau visu mest pie malas, tomēr, cits citu atbalstot, mēs tikām tam visam pāri,” atceras Viktors.
Briesmas nedraudēja
Šajā misijā devušies apmēram 150 latviešu puiši. Viņi uzturējās bāzē Afganistānas pilsētā Meimanā kopā ar norvēģu karavīriem. “Mēs bijām apsardzes un eskorta rota. Mums bija jāapsargā bāze, jāveic eskorti, konvoji un patrulēšana,” stāsta karavīrs. Viņš atklāj, ka šajā pilsētā situācija bija samērā mierīga. “Asākas aktivitātes notika blakus pilsētā. Pie mums viss bija samērā mierīgi, nekādas briesmas dzīvībai nedraudēja, taču, protams, var teikt, ka tas tā ir tikai nosacīti, jo nekad jau nezini, kas kurā brīdī var notikt. Visu laiku dzīvojām nelielā stresā,” stāsta Viktors.
Vietējo iedzīvotāju attieksme pret viņiem gan ir bijusi labvēlīga. “Viņi zina, ka mēs viņus aizsargāsim. Bija arī gadījumi, kad mēs braucām un palīdzējām viņiem, piemēram, pirms diviem mēnešiem divas nedēļas no vietas lija lietus un viss visapkārt applūda. Mēs ar helikopteriem iedzīvotājiem piegādājām humānās palīdzības preces,” stāsta Viktors.
Visapkārt valda nekārtība
Pilsēta, kurā atradās bāze, bijusi apmēram tikpat liela kā Gulbene, taču tur dzīvo apmēram 100 000 iedzīvotāju. “Viņi dzīvo mazās no māla celtās mājelēs. Tagad jau, protams, arī viņi kļūst modernāki un sāk celt mājas no ķieģeļiem. Vispār jāsaka, ka viņi savā attīstībā ir ļoti tālu no mums. Ja viņiem mājās nebūtu elektrības, šķistu, ka tur valda apmēram 16.gadsimts. Protams, viņiem atšķiras arī laika skaitīšanas sistēma, ja nekļūdos, viņiem šobrīd ir 1936.gads. Tiesa, ceļi tur, piemēram, ir daudz labāki nekā pie mums. Visur ir uzliets jauns asfalts.”
Runājot par vietējiem iedzīvotājiem, Viktors stāsta, ka viņi ir ļoti nekulturāli. Viņi visu met, kur pagadās. Visapkārt valda šausmīga nekārtība un smirdoņa. “Uz ielām it visur notiek tirgošanās. Viņi tur tirgo visu – ādas, gaļas, augļus, taču es nezinu, kā to vispār var ēst, ja ir karsti un visapkārt lidinās mušas. Smirdoņa tur ir tiešām neciešama,” atzīst karavīrs. Viņš arī piebilst, ka apmēram 90% vietējo iedzīvotāju ir analfabēti. Tiesa, kādam 12 gadus vecam puisītim, kas nācis karavīriem palīgā apsargāt bāzes galvenos vārtus, viņi ir iemācījuši Latvijas himnu. “Mazais Alī iemācījās dziedāt mūsu valsts himnu. Mēs viņam arī iemācījām runāt latviski. Kad mēs runājām latviski, viņš saprata. Arī mēs jau bijām daudz ko iemācījušies afgāņu valodā,” stāsta Viktors. Protams, viņiem bijis arī tulks, kas tulkojis sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem.
Seši mēneši aizlido ātri
Dzīves apstākļi karavīriem bijuši labi. “Mēs dzīvojām kazarmās, istabā pa četri. Ar ēdināšanu bijām apmierināti, higiēnas prasības bija ļoti augstas. Brīvi bija pieejams internets, telefons, varējām sazināties ar saviem tuviniekiem,” stāsta Viktors. Protams, karavīriem bija jāmēģina sadzīvot ar atšķirīgajiem klimatiskajiem laika apstākļiem. “Ziemā sals tur mēdzot būt pat līdz mīnus 40 grādiem, savukārt vasarā var būt plus 50, plus 60 grādus karsts. Mēs par laimi to nepiedzīvojām. Mums nācās izjust apmēram 45 grādu lielu karstumu, taču arī to izturēt jau bija diezgan grūti. Kā izej ārā un paej kaut nedaudz soļus, esi jau viscaur slapjš. Jāņem, vērā, ka mēs visu laiku arī bijām ekipējumā.”
Sešu misijā aizvadīto mēnešu laikā karavīriem bijis arī atvaļinājums, kura laikā bijusi iespēja atbraukt mājās. “Man atvaļinājums bija februārī – divus mēnešus pēc misijas sākuma. Šie divi mēneši līdz atvaļinājumam vilkās ļoti ilgi, bet pēc atvaļinājuma laiks pagāja ātri. Pēdējās dienas gan vilkās, pat stundas skaitījām līdz brīdim, kad jādodas prom. Taču tagad, esot mājās, man jau atkal gribas atpakaļ,” saka Viktors. Protams, viņš arī novērtē, ka var būt blakus saviem mīļajiem.
Dzīvi uztver citādāk
Kad jautāju, vai Viktors vēlreiz gribētu piedalīties misijā, viņš atbild, ka viss būtu atkarīgs no uzdevuma. “Pirms šīs misijas mēs tikām mācīti veikt kaujas uzdevumus. Ja būtu jādodas veikt kaujas uzdevumi, es dotos atkal. Tas, protams, ir daudz bīstamāk, taču, zinot sevi un savus kolēģus, esmu drošs, zinu, ka mēs spēsim viens otru piesegt, un man arī nav bail no briesmām. Īsts karavīrs ir gatavs doties pretī jebkurām briesmām un izturēt visus pārbaudījumus. Mēs esam labi apmācīti, un mums tas nesagādā problēmas,” saka karavīrs.
Viktors norāda, ka savu dzīvi viņš ir nolēmis saistīt ar armiju. “Mamma, protams, negribēja, ka es dodos misijā, arī draudzene iebilda, taču visi tomēr beigās saprata, ka es esmu izvēlējies šādu ceļu. Turklāt armija arī ir mani ļoti mainījusi. To atzīst visi. Nevar salīdzināt, kāds es biju pēc 12.klases absolvēšanas un kāds esmu tagad. Esmu palicis daudz nopietnāks, arī dzīvi uztveru daudz citādāk, esmu sapratis, ka ir jātver viss, ko dzīve sniedz, vai tu esi misijā vai mājās,” saka Viktors.
