“Cilvēks mūžā dejo vienu deju, kurā kustības nemitīgi atkārtojas un kuras melodija ieskanējusies jau ļoti agrā bērnībā. Mēs nespējam izmainīt tās trajektoriju, paģērēt citu mūziku vai partneri, bet optimistiskais ir tas, ka varam nedaudz pamainīt šīs dejas soli,” stāsta psiholoģe Ilze Āna, kopā ar kolēģi Ievu Lazdiņu iepazīstinot ar viņu pārstāvētās individuālpsiholoģijas metodes būtību, ko 19. un 20. gadsimta mijā iesāka izcilais austriešu psihologs un psihoterapeits Alfrēds Ādlers. Tā mudina vērot dzīvi un uzlūkot sevi pašu vienā veselumā.
Mūsu izvēles ir subjektīvas
“Šī metode ir ļoti noderīga tiem, kas nofiksējuši sajūtu, ka iet pa dzīvi kā pa apburtu apli un nemitīgi kāpj uz tā paša grābekļa. Tad konsultants var paiet kādu brītiņu blakus un palīdzēt ieraudzīt, kas ir tas, ko daru, kāpēc daru un ko varētu mēģināt citādi, jo, mainot mērķi, patiesībā izmainām visu,” pauž Ieva, skaidrojot, ka katrai situācijai ir saistība ar cilvēka individuālo dzīves stāstu. “Atbilstoši šīm situācijām mēs izdarām subjektīvu izvēli, kā justies, uzvesties un rīkoties, un ticam, ka tā ir vienīgā iespējamā realitāte. Reizēm šīs izvēles ir veiksmīgas, reizēm ne, tāpēc, iepazīstot savus resursus un klupšanas akmeņus, var iemācīties tās izdarīt mērķtiecīgi, tā, lai tās nevis attālina, bet tuvina paša personīgās laimes ideālam. Katram ir šī laimes saliņa, kur jūtamies vislabāk, visdrošāk un piederīgāk,” viņa turpina.
“Individuālpsiholoģijā konsultants nevienu brīdi nav analizētājs, vērtētājs un atbilžu sniedzējs, jo visas atbildes ir pašā cilvēkā – kādreiz, kaut kur un ar kādiem piedzīvotā laimes izjūta, kurp tiecamies atgriezties. Visa mūsu dzīve ir ceļš no mīnusa uz plusu, kad izvairāmies no sajūtām, kurās esam mazi, nevarīgi, vientuļi un nepieņemti. Jau piedzimstot gaidām, ko pasaule ar mums darīs. Vai būs rūpes, mīlestība un gādība? Un kaut kad tas viss arī ir! To piedzīvojam ļoti ātri, tāpēc dzīve kustas starp šiem diviem punktiem – izvairīties no skumjā un tikt uz laimes saliņu,” akcentē arī I.Āna.
Starp mazvērtību un pārākumu
Saskaņā ar Ādlera filozofiju kustība notiek arī jomā, ko varētu apzīmēt ar mazvērtības un pārākuma jēdzieniem, kad sāk darboties kompensācijas mehānismi. “Tā ir viena no lielākajām lietām, ko atklāja, – cilvēku vada mazvērtības izjūta, jo tā atbrīvo dusmas, kas no tās izceļ. Ļoti primitīvs piemērs – pa ielu pretī nāk skaisti ģērbusies paziņa. “Johaidī, viņa droši vien dzīvo pāri saviem līdzekļiem!» padomāju, bet atceros, ka šo sievieti viņas vīrs krāpj, turpretī manējais gan mani mīl, un sajūtos labāk! Ieslēdzas visparastākais kompensācijas mehānisms. Arī bioloģiski nepilnības kompensējas, demonstrējot pārākumu citā jomā,” stāsta Ilze, norādot, ka laime un labas attiecības iespējamas tikai līdzvērtīgā stāvoklī, kurā jānonāk ar sevi, otru cilvēku un dzīvi kopumā.
“Abos galējos punktos ir slikta uzvedība, jo tur cilvēki ir vientuļi un izstumti, un agri vai vēlu viņiem jāatgriežas. Metodes un paņēmieni, kā viņi to panāk, ir ļoti individuāli. Tā var būt raudāšana, liekuļošana, pielīšana, smaids, arī lūpas uzmešana – veids, kā mēs kaut ko priekš sevis dabūjam. Ja tas neizdodas, ātri meklējam citu metodi, jo mums taču ir deficīts! Bet vispār parasti netuvojamies cilvēkiem, kas neizvēlas mūsu metodes,” viņa turpina.
Savukārt Ieva norāda: “Līdzvērtība ir pozitīvu attiecību priekšnoteikums, bet ir ļoti cilvēcīgi nepārtraukti pakrist zem šīs līknes. Tādēļ partnerattiecībās bieži notiek sāncensība. Mēdzam arī izvēlēties partneri, kurš kompensē kādas manas vajadzības, piemēram, nepārtraukti ceļ manu pašapziņu.”
Izmainīt bērnības atmiņas
Atgriežoties pie metaforas par mūziku un deju, vēl viens no Ādlera mācības stūrakmeņiem ir uzskats par dzīves stilu. “Tas izpaužas cilvēka domāšanā, izjūtās, runā, uzvedībā, pasaules uztverē – visā. Te būtisks termins ir privātā loģika, nozīme, ko indivīds piešķir dzīvei, un secinājumi, ko viņš ieguvis, balstoties uz savu pārliecību, kādam viņam jābūt un kāda ir pasaule kopumā. Individuālpsiholoģijā kā vienu no metodēm izvēlas bērnības atmiņu analīzi, kur labi atklājas, kad cilvēkā izveidojies plusa un mīnusa punkts. Tā mērķis nav vainot vecākus, jo neviena mamma un tētis apzināti nemēģina izdarīt bērnam ko sliktu, tāpēc šīs atmiņas neapskata kā reālus notikumus, bet ko subjektīvu, kas izvilkts no lielās atmiņu jūras,” stāsta I.Lazdiņa.
“Arī Ričards Bahs sacījis, ka nekad nav par vēlu tikt pie labākas pagātnes. Mēs nevaram izmainīt bērnību, bet atmiņas par to gan! Dzīve ir kā džungļi, ko lielie var pakļaut. Svarīgi ieraudzīt, ka varu izdarīt citādi. Jāmaina vien mērķis, kuru turklāt neviens mums nav uzlicis!” secina I.Āna.
Galvenie principi:
Cilvēks jūtas nelaimīgs, kad viņa rīcība viņu netuvina personiskajam laimes ideālam.
Cilvēka rīcība atkarīga no privātās loģikas, kas izveidojusies jau agrā bērnībā.
Izpratne par savas rīcības neapzinātajiem motīviem dod iespēju izmantot savus resursus produktīvi.
Jebkura problēma ir risināma.
Jebkurš cilvēks var mainīties un mainīt savu dzīvi.
Ar savām izvēlēm cilvēks var tuvināties vai attālināties no personiskās laimes un labklājības ideāla.
Apzinoties savus resursus, cilvēks var rūpēties par savu psiholoģisko labklājību pastāvīgi.
