Mums Latvijā ir pietiekami daudz ūdenskrātuvju, kur velcēšana kā makšķerēšanas veids ir iespējama, turklāt ļoti rezultatīva. Zinu daudzus copmaņus, kam velcēšana ir galvenais makšķerēšanas veids, un neko citu tā īsti viņi nemaz nemāk. Toties var palielīties ar izciliem līdaku, samu un zandartu lomiem.
Piemēram, tādā ezerā kā Burtnieks citāda līdaku vai zandartu makšķerēšana nav īpaši loģiska, jo visur ir gandrīz vienādi sekls dziļums. Vienīgais izņēmums ir pavasaris, kad plēsoņas galvenokārt uzturas piekrastes jauno zāļu dzinumu rajonos. Burtnieku ezerā velce ir neatsverams makšķerēšanas veids.
Starp citu, bija laiki, kad velcēšana aiz motora bija aizliegta. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka kāds “īpaši gudrs” un augstā krēslā sēdošs prātgalvis bija izdomājis, ka tādā veidā varot noķert pārāk daudz zivju! Bet arī mūsdienās ir ezeri, kuros zivju resursu aizsardzības nolūkos makšķernieki nedrīkst izmantot laivas pat ar ekoloģiski tīrajiem un klusajiem elektromotoriem. Taču šeit ideja ir jau pavisam cita un ņemta no rūgtās pieredzes grāmatas. Visiem šiem dzinējiem ir ļoti spēcīgi akumulatori. Savukārt pēdējos “maliķi” var izmantot dažādām neatļautām zivju iegūšanas metodēm. Liegums ir loģisks, un sevišķi tas skar seklos un lielos Latvijas ezerus, kur, aizbraucot ar laivu aiz augstajiem zāļu puduriem, var darīt, ko vēlies, jo neviens no apkārtnes neko nespēs saskatīt.
Inventārs
Varbūt daudziem viss var likties ļoti vienkārši. Iesēdies laivā, piekarini motoriņu, ielaid vizuli, un aiziet velcēšana. Ne tik vienkārši, makšķerniek! Būtībā velcēšana prasa savu gudrību. Neko jaunu nepateikšu, bet ir makšķernieki, kas pēc vienas novelcētas sezonas ir metuši šai nodarbei mieru, jo gaidīto rezultātu tā arī nav sasnieguši.
Pirmkārt, daudz kas ir atkarīgs no pamatinventāra. Tā ir aukla, makšķerkāts un spole. Ir speciāli velcei domāti spiningi. Parasti to garums ir no 1,80 līdz 2,40 metriem. Garākus iegādāties vai izmantot velcei nebūtu ieteicams, jo laiva nav krastmala. Šeit domu graudam “jo garāks, jo elastīgāks” nav pamatojuma. Ar īsāku kātu vieglāk paņemt zivi, kā arī manevrēt pa laivu.
Testi ir ļoti dažādi. Pat sasniedzot 300 gramus! Viss atkarīgs no makšķerkāta cietības testa. Vadmotīvi pašos pamatos ir ļoti vienkārši. Nav svarīgs testa pirmais cipars, bet otrajam nevajadzētu būt zemākam par skaitli 60. Labi būtu, ja, virzoties uz makšķeres spices galu, būtu pēc iespējas vairāk gredzenu. Tas palīdzēs vienmērīgāk noslogot kātu, un caurlaides riņķi mazāk plēsīs auklu.
Pārsvarā izmanto pītās auklas. Tās neapšaubāmi ir vismaz sešas reizes dārgākas par monofilajām, bet toties ļauj kāta galam zibenīgi reaģēt uz katru mazāko pieskārienu. Es, piemēram, nezinu, cik efektīgi var piecirst zivi ar monofilo auklu, ja tā atlaista aiz laivas 80 metru tālumā, bet tieši tik nepieciešams, velcējot seklos ezeros. Arī izturības ziņā pītā būs daudz reižu labāka un līdz ar to ļaus ietaupīt naudas maciņa biezumu, jo, kā zināms, labi vobleri nemaksā tikai pāris latu vien.
Spoles. Nu, te ir nedaudz vieglāk. Galvenais, lai saietu virsū vismaz 100, bet vēl labāk 150 metru auklas un tās cena veikalā nebūtu zem 20 latiem. Tāpat auklas uztīšanas spolītei jābūt no metāla. Es ieteiktu izmantot spoles ar “baitraner” sistēmu.
Vietas izvēle
Mūsu zemītē ir ļoti labas velcēšanas vietas. Burtnieks, Lubāns, Saukas ezers, Rāzna, Liepājas un Durbes ezers. Izcila vieta velcētājiem ir Alūksnes ezers. Tāpat veiksmīgi lomi ir Alaukstā un Kāla ezerā. Protams, nevar aizmirst arī Lielupi un Daugavu. Visas vietas nenosaukšu, un nav arī vajadzības, jo katram velcētājam ir savi, sev vien zināmi, rajoni un vietas.
Ļoti labs palīgs velcētājam ir eholote. Būtībā bez šīs gudrās ierīces atrast sēkļus, kantis un ieraudzīt pašas zivis ir ļoti grūti. Attiecībā uz šo “aparātiņu” un to piedāvājuma klāstu domas dalās, bet ir kāds “grauds”, ko ir sapratuši visi. Jo dārgāka eholote, jo kvalitatīvāka un efektīgāka kā inventārs tā ir. Tiem, kas ar šīm ierīcēm jau nodarbojas gadiem ilgi, neko jaunu droši vien nepateikšu, bet ir daudzi, kam zināšanu nav nekādu, tāpēc varbūt nedaudz palīdzēšu “ieslīdēt” šajā zināšanu lauciņā.
Pirmais, kam, iegādājoties eholoti, vajadzētu pievērst uzmanību, ir tās cena un valodas iespējas. Ja jums ir perfektas angļu vai vācu valodas zināšanas, tad problēmu nebūs, bet, ja nav, ko tad? Versija, ka mājās ir kāds, kurš mācēs pārtulkot un pastāstīt, kas un kā, ir pilnībā aizmirstama, jo pat latviskajās versijās “izkost” šos verķus nav iespējams ar pirmo reizi. Sevišķi jau tad, ja nekad nav pat redzēts, kā ar eholoti strādā. Tas nozīmē, ka vajadzēs ņemt šo cilvēku vairākas reizes sev līdzi laivā. Cik tas ērti, izlemiet paši! Tātad, veikalos pērkot, jautājiet pēc pamācības jums zināmā valodā. Otrkārt, cena. Silti neieteiktu pirkt ierīci, kas cenā būtu zem 200 latiem. Salīdzinājumam – aizejiet uz tirgu un nopērciet iesūtītās spāņu zemenes un mūsu vietējās! It kā prece ir, bet atšķirība – milzīga. Protams, neapstrīdēšu arī to versiju, ka makšķernieks spēj pielāgoties daudzkam. Es, arī lazdas kātam pieliekot vēl spoli un izlokot no drāts gredzenus, varētu itin veiksmīgi makšķerēt, taču prātā uzreiz nāk rokopera “Lāčplēsis”, kur Muktiņš dzied: “Nav vairs tie laiki, nav vairs tie laiki, nav vairs tie laiki…” Pārsvarā pazīstamākās firmas Latvijā ir “Humminbird” (ar latvisko versiju, jau iestrādātu ierīcē), “Lowrance”, “Garmin Fishfinder” un “Eagle”. Es, protams, nevaru pārzināt visus populārākos modeļus, bet tiem, man pazīstamajiem makšķerniekiem, kuri nodarbojas ar velcēšanu un kvokošanu, pārsvarā ir “Humminbird” vai “Eagle” eholotes. Pašam man ir “Eagle Fishmark 320 Portable”. Var darboties kā no akumulatora, tā no bateriju elementiem. Esmu ļoti apmierināts.
Eholote kā tāda pilnībā nederīga būs seklajos ezeros. Tādos, kur dziļums nepārsniedz aptuveni četrus metrus. Efektivitāte līdzināsies nullei. Iemesls – viens, un tas ir saistīts ar šīs ierīces raidītā stara platuma leņķi. Jūs jau varat iegādāties eholoti ar platāko leņķi, kāds iespējams, un, cik zinu, senos laikos bija pat ar 180 grādu platu leņķi. Taču vēlāk ražotāji laikam saprata, ka jēgas no tik “plātīga” staru leņķa nav nekādas, un pašreiz esam palikuši pie 120 grādiem. Mans uzskats ir viennozīmīgs. Jo šaurāks leņķis, jo reālāka zināšana par zivs atrašanās vietu, jo tādā gadījumā tā ir pietuvināta laivas apakšai. Savukārt 120 grādu leņķī, turklāt, ja zem tevis ir 10 metru dziļums, jēgas no eholotes nav pilnīgi nekādas. Tāpēc es ieteiktu ņemt vidusmēru, un tas saistīts ar 60 grādiem. Iemesls – vienkāršs. Neviena no eholotēm nerāda, no kuras puses redzamības zonā iepeld zivs. Līdz ar to platajam uztveršanas leņķim ir nulles vērtība, bet cena savukārt lielāka.
Tas, manuprāt, būtu tas pats svarīgākais. Uzmanība būtu jāpievērš ekrāna lielumam un dzidrumam. Atšķirība, vai ekrāns ir krāsains vai melnbalts, ir tikai latos… Protams, milzīgs pluss ir GPS klātbūtne, bet tādā gadījumā šī prece jau “pavilksies” uz latiem 400, bet lētākos variantus es neieteiktu pirkt, jo var rasties problēma eholotes izšķirtspējā. Priecājoties par lēti iepirkto preci, neaizmirstiet, ka peldošas lapas, koku zarus, plēves gabalus un jebkuru citu cilvēku vai dabas atstātu kultūrslāni lētās eholotes var uzskatīt par zivi un attiecīgi padot uz ekrāna signālu. Līdz ar to, man šķiet, nez vai kādu interesēs nepārtraukti dziedošais eholotes signāls, kurš vēstīs par lielu baru zivju un tieši zem jūsu laivas, kas patiesībā būs rudens vēju iepūsta lapu kaudze…
