Mūsu vidusskolas absolventu viena tikšanās bija vairākus gadus pēc trešās Latvijas atmodas. Ar dziesmoto revolūciju dzīve bija pagriezta, mūsuprāt, necerēti veiksmīgā virzienā. Mēs bijām dzimuši pēdējos Latvijas pastāvēšanas gados, un brīvo Latviju un ulmaņlaikus bieži pieminēja mūsu vecāki, tāpēc mums brīvības gēns bija varbūt spēcīgāks nekā tagadējai jaunatnei. Kā zemes pavadonim – mēnesim – ir neredzamā puse, tā tagad arī Latvija to, agrāk neredzamo, pusi bija pavērsusi pasaules, vispirms jau Eiropas, virzienā. Mēs bijām Trešās atmodas aculiecinieki, un daudzi arī tās aktīvisti. Mūsu tikšanās sakrita ar zīmīgu laiku: mēs bijām uz sajūsma viļņa. Toreiz jau bijām prāta gadus sasniegušie solīdie kungi un dāmas, tā ap piecdesmit, un daudziem bija atbildības un cerību pilnais mazbērnu laiks. Pulcējāmies klases vecākā Jāņa privātmājā, baudot jaukas un saticīgas ģimenes gaisotni. Jāņa sieva Rudīte bija bērnu ārste, komunikabla un patīkama sieviete, un likās, ka mēs viņu pazīstam jau sen. Ir taču cilvēki, kas izstaro gaismu!
Tikšanās laikā mēs aizpildījām klases aktīva sagatavotās humora pilnās anonīmās aptaujas lapas, lai pēc tām izskaitļotu skolas bijušā absolventa vidējos statistiskos rādītājus. Par politiku vienojāmies nerunāt, jo neba uz mītiņu vai politisko manifestāciju bijām pulcējušies! Tomēr ik pa brīdim, sevišķi jau vīriešu sarunās, iepinās arī politika. Mūsu pulciņš šoreiz bija itin kupls. Divi klases biedri Ilgvars un Zigis bija līdzi atveduši savas otrās – otrreizējās – pusītes, jaunas un krāšņas blondīnes Jautrīti un Uvu. Jaunpienācējas nejutās ērti. Tā vismaz likās no malas, un mēs necentāmies viņām piegriezt pārāk lielu vērību. Vai tiešām abus mūsu klases vīriešus māca kaut kādi kompleksi, ka bijušo klases biedru priekšā gribējās padižoties ar savu jauno privāto dzīvi? Kas to lai zina! Vai varbūt dāmas pašas dažādu iemeslu dēļ bija izlēmušas pavadīt savus vīriešus? Savstarpēji viņas likās pazīstamas un kavēja laiku savstarpējās sarunās. Jaunas un skaistas, kā agrāk teica: kā no kalendāra vāka nokāpušas! Un arī daži mūsu vīrieši pievērsa viņām lielāku uzmanību, nekā prasītu tikai pieklājība. Drīz jau abas bija dejotāju pulciņa vidū, tā apliecinot savu augsto pašapziņu. Galu galā, viņas taču zināja kā apieties ar mūsu vecuma vīriešiem…
,,Jauna sieva tāpat kā jauna un balta ķēve jāuzmana!” kad kārtējo tostu, vēršoties pie Ilgvara, uzsauca mūsu mūžīgais jokupēteris Guntis, joks nepalika bez sekām. Jautrīte apvainojās ne pa jokam, izrādot savu jaunības neapdomību. Viņa tūliņ kā mazs bērns gribēja uz mājām… Lai mīkstinātu pa jokam uzsaukto tostu, Guntis palaboja savu iepriekš izteikto domu un ,,iebrauca rudzos” kā saka vēl dziļāk, sākot runāt par blondīnēm… Situācija draudēja elektrizēties, un Ilgvaram nācās krietni papūlēties, lai Jautrīte neuzņemtu pārāk nopietni šo neizdevušos joku… Mēs – sieviešu daļa – vērsām visu pa labu, mudinot atkal visus baudīt cienastus un neņemt galvā dažus neapdomīgus izteikumus. Kā Ilgvars centās izdabāt savai dāmai, dancinot daudzas dejas pēc kārtas, žužinot kaut ko austiņā, skūpstot dejas laikā rociņu un visādi izrādot savas jūtas. Toties Zigis nelikās par mazo incidentu un savu otro pusīti ne zinis! Viņi nelipa viens otram klāt, un Uve man likās sakarīgāka par Ilgvara dāmu. Es taču nebiju greizsirdīga! Pasarg, dies`! Es tikai vēroju savu skolas simpātiju, un mani nezin kāpēc pārņēma tāda kā nožēla un līdzjūtība, jo bija skaidri redzams, ka Ilgvaram ar šo jauno būtni viegli neklājas. Šoreiz mēs pārmijām tikai dažus nenozīmīgus teikumus, kamēr Jautrīti dancināja mājas saimnieks Jānis. Ilgvars man vaicāja kā dzīvoju, es atbildēju, ka labi. Viņš gribēja dzirdēt manas domas par Jautrīti, un es nezin kāpēc teicu, ka lelle ir skaista, tad pieliku rādītāja pirkstu pie saviem deniņiem, paskrūvējot ar to…. vēlāk es šo savu žestu nožēloju, tomēr tas bija patiess. Kāpēc gan man būtu jāsaka kādas pieklājīgas frāzes, ja mēs jau šovakar katrs iesim atkal savu ceļu… Ap māju bija iekopts skaists dārzs, un pēc krietnas mielošanās un dzērienu malkošanas mēs pulcējāmies grupiņās svaigā gaisā. No skandām jeb tumbām uz pilnu klapi skanēja Kanādas piecīšu nemirstīgās, latviskās šlāgerdziesmas un citi tautiski gabali. Tik tālu no Latvijas būdami, piecīši bija tie, kas uzjundīja Latvijas patriotisko garu jau pirms dziesmotās revolūcijas. Mēs dziesmām piesitām takti, dziedājām līdz un jutāmies jauni, līksmi un latviski.
Ausmiņa, mūsu pastāvīga kopā saucēja un radošais gars, līdz ar dažiem palīgiem (tanī skaitā arī ar mani), cītīgi strādāja pie vidējā absolventa portreta veidošanas, rakņājoties aptaujas lapu kaudzītē. Lapās bija vismaz divdesmit punkti, kuros bija pateikts tas, kas visus varētu interesēt, un, uzmanīgi tās lasot, vīdēja arī viens – otrs starprindu zemteksts. Netrūka humoristisku frāžu, anekdošu un izteicienu. Tā sakot, lai nav garlaicīgi! Daudzus autorus varēja atpazīt pēc rokrakstiem. Es ilgāk nekā vajadzēja ziņu apkopošanai pētīju Ilgvara lapiņu. Atkal lasīju sīko, ķeburaino rokrakstu, ar kuru viņš skolas laikā dzina izmisumā ne vienu vien skolotāju. Ka nemelosim un neizliksimies labāki, nekā esam, mēs bijām tikpat kā zvērējuši jau satiekoties. Un arī viņš atzinās savās piepildītajās un nepiepildītajās dzīves peripetijās: Kādā vecumā tu gribētu atgriezties? Atbilde – 25 gados. Cik bieži tu lieto alkoholu – pēc garastāvokļa. Vai tu atceries savu vidusskolas mīlestību? Atbilde – tad, kad to vismazāk vajadzētu darīt. Ko pozitīvu tu ceri sagaidīt nākotnē – izeju no bezizejas, brīnumu. Kāda ir tava devīze? – Nevajag nožēlot to, ko nevar izmainīt! Vai esi apmierināts ar dzīvi? – Kuļos! Par cik cilvēkiem tu esi papildinājis latviešu skaitu? – Laba daudz nevajag – par vienu! Ko tu visvairāk nožēlo? – Veltīgi izšķiestos gadus un kontaktu trūkumu ar pieaugušo meitu. Kāda ir tava mīļākā dziesma? – visas, ko dzied dzērumā… bet svētākā – Dievs, svētī, Latviju! Mana draudzene Zeltīte laikam vienīgā pamanīja vienas lapiņas aizķeršanos manās rokās. Es biju aizdomājusies. Ne jau visiem dzīves taka bija vijusies pa līdzenu lauku un bez klupšanas akmeņiem kā sapņots jaunībā, kad neviens kalns nelikās par augstu un upes par strauju. Pēcpusdiena bija silta, mūsu noskaņojums līdzsvarots un apcerīgs. No rokas rokā ceļoja senās fotogrāfijas un iepriekšējā tikšanās reizē safotografētās bildes. Notika arī ģimeņu fotogrāfiju atrādīšana, un savas nozīmīgākās fotogrāfijas daudzi, redzams, nēsāja līdzi arī ikdienā. Arī jaunās Ilgvara un Ziga sievas vai draudzenes, slēpdamas garlaicību, centās piedalīties svešo ģimeņu ekskursos, mēģināja iesaistīties sarunās, kaut bija redzams, ka tas nenākas viegli. Jutu līdzi – tik garlaicīgu pasākumu viņas ilgi pieminēs! Kāpēc ieradās? Ne jau, lai atrādītos svešajai publikai, vai varbūt, lai aizvestu savus alkoholu baudījušos vīriešus uz čuču muižu mājās? Kamēr tapa mūsu vidējā absolventa patreizējais dzīves portrets, bijām ēduši, dzēruši un tērzējuši, plēsuši jokus, klausījušies fonā Jāņa izvēlēto mūziku un nedaudz arī pagarlaikojušies, jo kaut kas pa šiem gadiem bija mūsu sadraudzību sašķobījis. Vismaz tā likās man. Varbūt no iepriekšējās mūsu tikšanās reizes bija pagājis pārāk ilgs laiks? Vai varbūt bija zudis jaunības azarts, un dzīves rutīna liedza pilnībā atsaukt atmiņā skolas gadu burvību? Tuvojās brīdis rezumēt mūsu aptaujas lapas. Tomēr iznāca pauzēt, jo ieradās divi pēdējie viesi: mūsu dakteris Indulis ar kādu mums nepazīstamu vīrieti. Uzbangoja jauns tikšanās prieks. ,,Tik ilgi neredzēts! Kur tu esi slēpies visu šo laiku?” Jautājumi bira kā no pilnības raga. Pēc skolas beigšanas ne uz vienu salidojumu viņš nebija ieradies un likās arī šoreiz nebija par sevi iepriekš atgādinājis. Torte un ziedi mājas saimniekiem, dzēriena pudele galdam! Mūs pamatīgi nošokēja tas, kā viņš priekšā stādīja savu pavadoni: ,,Viesturs, farmaceits un mans dzīves partneris! Nemulstiet, pareizi teicu – viņš ir tāds, kas nekad neiemīlas sievietē. Vai tad neesat par gejiem dzirdējuši? Brīvajā pasaulē, kurai arī mēs tagad piekļaujamies, to neuzskata par nenormālību vai psihiatrisku diagnozi, varu jums to kā dakteris apgalvot. Apgaismošu jūsu prātus savā darba kabinetā, ja kāds to vēlēsies! Varbūt mūsu klasē mācījās arī kāda lesbiete un arī neviens to nepamanīja? Esam tādi, kādi esam. Ko tur vairs izlikties! Orientācijas lietas atstājām aiz mājas dārza vārtiņiem! Prieks jūs visus redzēt! Miers un Mārtiņš!”
Tas bija tiešām šoks! Dzirdēts jau bija, bet redzēts gan ne! Tomēr mēs bijām pietiekami toleranti un lekciju par šo tēmu Indulim nebija paredzējis nolasīt. Gan jau kā ārsts – un izrādījās tieši seksuālās sfēras ārsts – viņš bieži saskārās ar līdzīgām problēmām, ko pats pārbaudīja uz savas ādas. Varbūt tieši sevis dēļ viņš arī bija izvēlējies šo profesiju? Kā mēs nebijām neko skolas laikā pamanījuši? Man un domāju arī citiem arī tagad šis lauciņš bija pasvešs. Par ko runāt, ko teikt, varbūt izlikties nesapratušiem, par ko ir runa? Uztvert kā joku? Es kaut kur biju lasījusi vai filmā redzējusi šo tematu apspēlējam, bet toreiz neradās interese un izdevība pētīt dziļāk. Tautā valdīja uzskats: pediņi – tas ir apkaunojoši, un arī es tā domāju. Un nu! Reāls klases biedrs ar savu neparasto dzimuma orientāciju…
Namatēvs aicināja jaunpienākušos viesus pie galda. Turpināja skanēt Kanādas piecīšu dziesmas. Mēs atkal sēdāmies mieloties un visi kā viens bijām saausījušies, kas notiks tālāk. Ka kopā ar abiem vīriešiem ir jautri, tas gan bija fakts. Indulis mūs izsmīdināja gan ar anekdotēm, gan prasmi katru ievērot un veltīt viņam savu uzmanību. Viņš un Viesturs tagad noteica kopīgo toni, un arī abas jaunās dāmas tika dancinātas uz nebēdu, tika bārstīti komplimenti un, redzams, tas viņām patika: moderni ģērbušies kungi, galanta uzvedība! Tas nu paties` bija manāms ik kustībā. Viņi izskatījās vīrieši labākajos gados, likās jaunāki nekā mēs, jo laikam vairāk sekoja savai sportiskajai formai. Tiešām, ne acis atraut! Mēģināju atcerēties, ko dīvainu par Induli skolas laikā, bet nekas īpašs prātā nenāca. Viņš labi mācījās, mēs no viņa špikojām matemātikas mājas darbus, bija ļoti nopietns. Nu īsts paraugskolnieks! Man likās, viņš patika meitenēm. Vismaz Zeltīte par viņu jūsmoja un vienu laiku it kā draudzējās. Apprasījos, kad radās vakarā gaitā, vai viņa bija Indulī ieķērusies? Jā! Esot gan, bet viss bijis tikai draudzības līmenī, un tad viņā iemīlējies paralēlklases Juris, un viņas jūtas pret Induli atsalušas. Draudzene bija nonākusi Jura uzmanības lokā, un draugs Indulis aizvirzījās citā plānā. Taču viņi draudzējušies kā brālis ar māsu, kamēr ceļi pēc skolas izšķīrušies. Viņš bijis labs draugs… Šovakar Indulis dancināja arī Zeltīti. Viņi nopietni runājās, droši vien par bijušo draudzību. To es no Zeltītes uzzināju vēlāk.
Par seksuālās orientācijas jautājumiem mēs vairs nerunājām, kaut mēle man tā kā niezēja, kad mani Indulis uzlūdz padejot. Vairāk viņš izvaicāja mani: ko daru, ko bērni, ko vīrs, un deja bija par īsu, lai es uzdotu pretjautājumus. Es laikam arī kautrējos lauzties aizvērtās durvīs, kā nekā ārsts, solīda persona, un mēs ilgi nebijām tikušies: kur tie gadi! Mēs katrs bijām tāds, kāds bijām, un Indulim vienīgajam pietika drosmes pieteikt tā, kā tas bija, par visintīmāko. Varbūt nevajadzēja? Bet var jau būt, ka tieši šāda atklātība mūsu klases bijušo skolēnu dzīvē deva impulsu padomāt, interesēties un saprast to sabiedrības daļu, kas ir citādāka. Tā vismaz bija man. Vēlāk es internetā pētīju visu, kas parādījās homoseksuālisma lietām. Praidus gan es nespēju pieņemt un līdz tam neesmu izaugusi.
