Pirms nu jau vairāk nekā nedēļas cēlusies, arī šajā nedēļā neizklīda migla par svaigi notikušo «gadsimta darījumu» Latvijas mediju tirgū, kad īpašnieku mainīja Latvijas mediju grupa a/s «Diena» un biznesa laikraksts «Dienas Bizness».
Apstākļi, kuros divi savās nišās ietekmīgākie izdevumi «Diena» un «Dienas Bizness» mainījuši īpašnieku, joprojām ir vairāk nekā neskaidri. Jāsāk kaut vai ar to, ka no zviedru kompānijas «Bonnier» mediju impēriju pārpircis uzņēmums, kura īpašnieks ir agrākais «Dienas» direktors Aleksandrs Tralmaks.
Lai kliedētu izskanējušās baumas un minējumus, šonedēļ par godu vērienīgajam notikumam sasaukta pat īpaša preses konference, kurā tika gaidīta «kāršu atklāšana» – iepriekš solīts šajā sanākšanā nosaukt minētajos medijos kapitālu ieguldījušo personu vārdus.
Tomēr solīts makā nekrita arī šodien. Jaunais īpašnieks atkārtoja to pašu, ko bija minējis jau iepriekš, – darījumu finansējusi kompānija «Luxembourg Financial Services», kas savukārt piesaistījusi līdzekļus no virknes Eiropas valstu. Sīkāku informāciju sniegt liedzot līguma nosacījumi, un ieguldītāju vārdus atklāt nedrīkstot arī laikraksta «Diena» vadība, kam atšķirībā no plašākas sabiedrības tie gan esot zināmi. Viens no darījumam līdzekļus atvēlējušajiem biznesmeņiem, «Luxembourg Financial Services» dibinātājs, mūsu valstī plašāk nepazīstams igauņu uzņēmējs Kalle Norbergs vēl piebilda, ka ar mūsu ziemeļu kaimiņzemi saistītie darījuma investori esot meklējami populārās sakaru sistēmas «Skype» dibinātāju rindās, bet kopējais darījumā iesaistīto naudas devēju skaits mērāms dažos desmitos.
Mediju pircēji ne reizi vien uzsvēruši, ka darījuma nosacījumos iekļauti punkti par neatkarīgas žurnālistikas un vārda brīvības tradīciju turpināšanu, sparīgi noliedzot minējumus, ka aiz darījuma stāvētu Krievijas oligarhi vai ar politiskajām aprindām saistīti «dūži».
Investori arī paziņojuši, ka drīzumā tiks veidots investīciju fonds, kas varētu iegādāties citus mediju uzņēmumus Baltijas valstīs.
Tiesa, uzmanības vērts ir fakts, ka Norbergs iepriekš bijis saistīts ar tranzītbiznesu un pārstāvējis vairāku Krievijas uzņēmēju intereses Igaunijā. Jāatceras arī dažas dienas pirms darījuma noslēgšanas publiskajā telpā izskanējušās baumas par Krievijas finanšu aprindu it kā izrādīto interesi par «Dienas» iegādi un tikpat sparīgs zviedru puses noliegums par jebkādu sarunu esamību. Vai tiešām tobrīd tās nebija notikušas? Kas īsti ir ieguldītā kapitāla patiesie īpašnieki? Vai mediju pircēji spēs turēt solījumu par vārda brīvības tradīciju turpināšanu? Domājams, šie jautājumi vismaz uz laiku paliks paslēpti aiz miglas plīvura.
